Šis un tas par zivju "signalizāciju".

Lai “nostrādātu” instinkts ir nepieciešams signāls. “Signalizācijas” sistēma zivīm ir attīstīta tāpat, kā citiem dzīvniekiem, tās redz, dzird, atšķir garšu un pirms norīt barību, tās vispirms to “aptausta”. Zivīm piemīt vēl kādas jūtas, kas ļauj tām peldēt naktī un duļķainā ūdenī un “neieskriet” zemūdens šķēršļos. Piemēram, līdakas neredzot garām peldošu zivtiņu ar šo jūtu palīdzību veic precīzu rāvienu un nekad nekļūdās. Šīs jūtas ir sānu līnija, ar kuru palīdzību zivis sajūt vismazāko ūdens vibrāciju.

Zivju redze ļoti daudz atšķiras no uz zemes dzīvojošu dzīvnieku redzes. Praktiski skaidrā ūdenī vairums zivju neredz tālāk par 10 – 12 metriem. Arī redzes leņķis tām nav liels, tās var redzēt priekšmetus ar katru aci vertikāli 150°, bet horizontāli 170°.

Foto no tr-tr.facebook.com

Virs ūdens zivis pasauli redz savādāk nekā mēs, taisnie saules stari ūdenī fantastiski sagroza attēlu. Tikai priekšmeti, kas atrodas tieši virs tās galvas (putnus, zarus, virs ūdens lidojošu kukainīti) zivis redz bez sagrozīšanās. Priekšmetus, kas atrodas zem 5 – 10° leņķa, sevišķi tad, ja ūdens ir viļņojošs, zivis neredz vispār.

Mūžsenais jautājums, vai zivis atšķir krāsas? Piemēram, karūsas spēj atšķirt citrondzeletnu un oranžu krāsu. Tāpēc, makšķerējot karūsas ieteicams būtu lietot šīs krāsas ēsmas. Savukārt, asari labāk redz sarkano krāsu, tāpēc labākos panākumus iespējams gūt uz sarkanajām mēslu sliekām un sarkaniem vizuļiem. Zinātnieki ir noskaidrojuši, ka labāk redze ir attīstīta zivīm, kas galvenokārt uzturas ūdens virsējos slāņos, sliktāk tām zivīm, kas barību meklē gultnes tuvumā.

Zinātnieki uzskata, ka “redzīgākas” ir plēsīgās zivis, lielās foreles, līdakas, asari, ar labu redzi izceļas arī sapali, jo droši vien makšķernieki arī būs ievērojuši, cik mērķtiecīgi un ar kādu precizitāti tas metas uz ūdenī iekritušiem kukainīšiem un citu barību. Domājams, ka makšķernieki tagad izdarīs pareizos secinājumus, jo zivis lieliski jūt tā ēnu, skaļu pārvietošanos pa krastu un arī nevajadzīgas roku kustības, tas viss var nobiedēt krasta tuvumā atrodošās zivis.

Bet vienalga ir ļoti daudz neskaidrību zivju uzvedībā un saistībā ar to redzi. Ir zināms, ka zivis ir bailīgas un sajūtot cilvēku, tās dodas uz drošākām vietām, bet ir arī zināmi fakti, ka cilvēka pietuvošanās krastam, tās tieši otrādi tuvojās tam, laikam jau cilvēka parādīšanās ir izskaidrojama ar barības parādīšanos ūdenī.

Dzirdei arī ir savas īpatnības. Cilvēki un visi uz zemes dzīvojošie dzīvnieki skaņu uztver ar gaisa vibrācijām, bet zivis ar ūdens vibrāciju. Tostarp interesants šķiet fakts, ka izvilkta no ūdens zivs kļūst kurla, tās dzirdes orgāni, gaisa vibrācijas nesajūt.

Atrodoties ūdenī, zivis lieliski sajūt skaņas, kas ir ūdenī vai netālu no ūdenskrātuves, krastā. Visas zivis krasta skaņas dzird vienādi.

Zivis noteikti dzird cilvēka soļus, to balsis, automašīnas motora un citas skaņas.

Sevišķi zivis biedē sitieni pa ūdeni: kad ar lielu plunkšķi iekrīt pludiņa atsvars, sitiens ar airi pa ūdeni. Tomēr ir arī izņēmumi, piemēram samu makšķernieki sitot ar kvoku pa ūdens virsmu tādējādi piesaista samus. Arī spiningotāji, dažkārt gūst lieliskus panākumus, brīdī kad vizulis atsitās pret ūdeni. Ārzemju preses izdevumos atradu arī kādu interesantu karpu piesaistīšanas metodi. Daži karpu makšķerēšanas speciālisti uzskata, ka tīšuprāt brucinot krastu iespējams gūt lieliskus lomus. Tātad ir skaņas kas piesaista zivis, jo kvokošana samiem atgādina vardes kurkstēšanu (viena no samu delikatesēm), troksnis ko rada vizuļa atsišanās pret ūdeni plēsīgajām zivīm atgādina zivtiņas šļakstīšanos, bet skaņas ko rada zemes brucināšana, karpām atgādina par tārpu un citas ēsmas parādīšanos šajā vietā. Ir vietas, kur zivis ir pieradušas pie dažādiem trokšņiem, pie tīrumiem, pie ceļiem, zivīs pie šīm skaņām ir pieradušas un no tām vairs nebīstas.

Oža zivīm ir attīstīta lieliski. Vairums saldūdens zivju barības meklējumos izmanto tieši ožu. Ne velti makšķernieki zivju pievilināšanai cenšas izmantot aromatizētās ēsmas, bet atrast īsto smaržu ir diezgan sarežģīti. Pastāv pamatots uzskats, ka karpu dzimtas zivis piesaista saulespuķu smarža. Tomēr zivis šīs dzimtas zivis labprāt nobauda arī ēsmu kurai ir klāt vanilīna, anīsa, kanēļa, karameļu smarža. Vislabāko smaržu, tāpat kā ēsmu šai dienai iespējams noteikt tikai eksperimentu ceļā. Atminos, kā laukos kādā privātā dīķī copējām karpas un kāds vietējais vīrs pienāca aprunāties.