Kaut kas no ālantu dzīves (1 daļa)

Ālantus nepieredzējuši makšķernieki bieži vien jauc ar raudām vai sapaliem, tāpēc atgādināšu ālanta izskatu. Tā ķermenis ir plats. Platpieraina galva, ar nelielu muti. Mugura tumša, zilgani melna, sāni un vēders balti. Krāsa var mainīties atkarībā no gadalaika, no zivs uzturēšanās vietas un pat no vecuma. Rudenī ālanti kļūst tumšāki. Spuras tiem ir koši sarkanā krāsā.

Foto no http://www.luontoportti.com

Ālanti labprāt uzturas upju līdzenumos, reti kad tie ir sastopami straujās vietās. Ālanti ir baru zivis un ūdensaugi tiem kalpo kā slēptuves no plēsīgajām zivīm.

Ālantu ēdienkarti varētu iedalīt šādi: 50 % - augu valsts barība, 30 % - dažādi tārpiņi un kukaiņu kāpuri, savukārt 20 % - ūdenī iekritušie kukainīši un mazas sīkas zivtiņas. Varētu izdarīt secinājumus, ka ālantu makšķerēšana ir vienkārša, kā jau visām karpu dzimtas zivīm, jo barības ziņā tie nav tik izvēlīgi kā brekši, bet vai tā tas ir?

Jūnija mēnesis ir labākais ālantu makšķerēšanas laiks, jo tie ir ļoti aktīvi barības uzņemšanā. Dienas laikā, tie rij visu kas kustas. Naktīs ālanti droši pamet savas slēptuves un barojas ar dažādiem mikroorganismiem, tārpiņiem un kukainīšiem, kas atrodami grunts tuvumā. Jūnija mēneša sākumā, tie burtiski uzbrūk jaunajiem augu dzinumiem. Ļoti efektīva ir pludināšana, kad uz āķa par ēsmu tiek  izmantotas aļģes. Arī meklēt ālantus vajag, tur kur ir daudz šīs zaļās barības, tas  ir akmeņainās vietās un laipu tuvumā.

Zivju koncentrācija šajā laikā ir nevienmērīga, gaišajā dienas laikā, zivis jāmeklē ūdens vidējos slāņos vai grunts tuvumā. Kad pludina ēsmu, tad pludiņš jānoregulē tā, lai āķis kaut nedaudz pieskārtos gruntij vai arī peldētu dažus centimetrus no tās. Naktīs ālanti aktīvi ņem slieku pušķīšus un baltos gaļas tārpiņus. Pavasarī labus panākumus var gūt arī, ja par ēsmu tiek izmantoti tā saucamie “hamburgeri”: baltie tārpiņi kopā ar mīklu, makstenis ar trīsuļodu kāpuriem, sliekas ar maizes lodīti.

turpinājums sekos