Skalārijas (Pterophyllum
scalare) dzimtene ir Brazīlija un brīvā dabā tās ir sastopamas Amazones upē un
tās daudzajās pietekās. Skalārijas mīl uzturēties biezi aizaugušās vietās.
Ārējais izskats. Skalārijas akvārijos ir ļoti iecienītas dekoratīvā izskata dēļ. To ķermenis
ir no sāniem stipri saplacināts, muguras un anālā spura pagarināta un paceltā
stāvoklī piešķir zivtiņai pusmēness izskatu. Vēdera spuras izstieptas garumā,
pavedienveidīgas.
Mugura un pieres daļa melnbrūni
dzeltena, sāni sudrabaini, ar zilgani metālisku mirdzumu. Žaunu vāki zaļgani.
Gar ķermeņa sāniem stiepjas piecas līdz sešas šķērsvītras, kas sevišķi labi
saskatāmas nārsta laikā un tādos brīžos, kad zivis stipri uzbudināta. Pirmā
svītra sākas pie muguras spuras pamatnes, sniedzas pāri galvai, acij un žaunu
vākiem līdz diegveidīgo vēdera spuru pamatnei. Otrā svītra sākas pie muguras
spuras pirmo īsāko staru pamatnes un beidzas pie anālās atveres. Trešā –
platākā un redzamākā šķērssvītra sniedzas no muguras spuras galotnes šķērsām
pāri ķermenim līdz anālās spuras galotnei. Ceturtā īsākā svītra it kā norobežo
astes spuru no pārējā ķermeņa. Bez šīm četrām galvenajām svītrām skalārijām
dažreiz ir divas – trīs īsākas un šaurākas svītras, kas pieaugušām zivīm ne
vienmēr labi saskatāmas, bet ir labi redzamas zivju mazuļiem.
Pavedienveidīgās vēdera spuras
tēraudzilas, gali balti. Krūšu spuras bezkrāsainas, caurspīdīgas. Muguras
spuras pirmie īsie, cietie stari dzeltenīgi, mīkstā muguras spuras daļa
pelēkbalta. Pastāv uzskats, ka pēc pelēkbalto svītriņu skaita muguras spuras
mīkstajā daļā varot atšķirt dzimumgatavību sasniegušos skalāriju tēviņus no
mātītēm. Proti, tēviņiem tumšo vai gaišo svītriņu skaits esot vismaz septiņas,
turpretī mātītēm nekad nav vairāk par sešām svītrām.
Brīvā dabā tās var sasniegt pat
15 cm garumu, bet akvārijā parasti tās neizaug lielākas par 10 – 12 cm.
Turpinājums sekos
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru