Šis un tas par vimbām (1. daļa)

           Vimbas ir karpu dzimtas zivis. Tām ir resns ķermenis, ar augstu muguras spuru, tumši pelēka mugura, spoži sudrabainas zvīņas un gaiši dzeltenas krūšu spuras, kas, tuvojoties nārsta periodam kļūst tumšākas. Vimbas mute izceļas ar biezām, pusmēness formas lūpām. Daži makšķernieki vimbas sauc par sudrabiņiem. Domāju, ka šis mīļvārdiņš ir atbilstošs. 

             Pastāv divi vimbu veidi – ledus vimbas un ievu vimbas. Šie nosaukumi ir radušies no tā, kādā laikā tās ķeras. Pašas pirmās parādās ledus vimbas, tas notiek ziemā īsu brīdi pirms ledus kušanas, aptuveni marta mēneša sākumā. Ievu vimbas parādās pavasarī, laikā, kad zied ievas. Ļoti populāra ir tieši pavasara vimbu makšķerēšana.

           Tā kā vimbas ir strauju upju iemītnieces, tad bieži Latvijas lielāko upju krastos rindām stāv makšķernieki, kuri, pludinot savus spoguļāķus un plastmasas mormiškas, gaida īstu vimbu copi.

           Ļoti labprātīgi vimbas uzturas pastraumēs, aiz lieliem akmeņiem uc zemūdens šķēršļiem, kuri aiztur vienmērīgo ūdens plūsmu un rada virpuli. Velti būtu gaidīt vimbas copi vietās, kur ir dūņaina upes gultne, vimbai patīk rakņāties pa rupju gultnes granti. Ideāli ir, ja makšķernieks labi pārzin upes gultnes reljefu.

Vimbām vajadzīgs liels skābekļa daudzums, tāpēc tās pārsvarā uzturas straujās upēs. Šādās vietās tās iespējams noķert gan seklumā, gan arī dziļākajās ūdenskrātuves vietās. Vimbām vislabāk tīk uzturēties uz tā saucamās “kantītes”, tas ir vietās, kur ir pretstraume. Paslēptuves vimbas meklē zem dažādiem ūdenī nogrimušiem šķēršļiem, aiz akmeņiem, aiz siekstām u. c. esmu ievērojis, ka bieži vien tās meklējamas straujās vietās, kur no ūdens laukā rēgojās liels akmens. Tradicionālās vimbu uzturēšanās vietas ļoti labi zina pieredzējuši makšķernieki.

Turpinājums sekos