Šis un tas par vimbām (2. daļa)

Atrodoties pie svešām upēm, kuras gultni tik labi nepārzinu, nākas mērot daudzus kilometrus, līdz atrodu zivju vietu (pie tam ne vienmēr tas izdodas), bet šo laiku un savus spēkus nožēlojis neesmu, jo beigu beigās šie meklējumi attaisnojās. Ir dienas, kad makšķerēt iznāk maz, vairāk laika iznāk pavadīt meklējot, toties nākamajos izbraucienos, svešās vietas jau nedaudz ir pazīstamas, kas dod savus panākumus.

Izvēloties iespējamo makšķerēšanas vietu nav obligāti meklēt tādas vietas, kur bez liekām problēmām iespējams piebraukt ar mašīnu. Starp citu pēdējos gados bieži vien esmu ievērojis, ka makšķernieki labprātāk izvēlās vietas, kur dažus metrus no krasta var atstāt savu “autiņu”. Šādas vietas jau ir iztukšotas un nereti varat palikt pat copi neredzējis.

Parasti galveno uzmanību pirmkārt veltu augstāk minētajām vimbu iespējamām apmešanās vietām. Cenšos noskaidrot gultnes reljefu, ja ir iespējams, tad cenšos aplūkot arī blakus vietas, varbūt tās ir labākas, tikai tad izmētāju iebarojamo ēsmu.

Šeit priekšrocības ir vietējiem makšķerniekiem, kas var katru dienu vai vakaru iebarot nākamo makšķerēšanas vietu. Pilnīgi pietiek, ja tiek iemestas četras, piecas barības “bumbas” apelsīna lielumā. Ideāli, ja iebarojamā ēsma katru reizi tiek iemesta vienā un tajā pašā vietā un pat laikā. Tādā veidā zivis pierod pie barības un copes dienā iespējami lieliski vimbu lomi.

turpinājums sekos