6. Ihtiologi daudzus gadus meklēja atbildi uz jautājumu, kā karūsas redz
dzīvo barību, kas nokritusi uz grunts un nav zivs “redzeslokā”. Atbilde ir
pavisam vienkārša, talkā nāk sānu līnija, kura ir visām zivīm, kas iet no
galvas līdz astei. Pateicoties šim orgānam zivs sajūt un reaģē uz svārstībām,
kuras rada maza dzīvā barība.
7. Karūsas ir toksikomāni. Tie nav vienaldzīgi pret dažādām smaržām, kuras
kā mums šķiet nav ne mazākās saistības ar barības racionu. Nereti, copmaņi
barībai pievieno tādus aromatizatorus kā ķiploki, saulespuķu eļļa, baldriāna
pilieni, korvalols un pat petroleja.
8. Copes karūsām var būt dažādas. Tas var gluži kā asaris uzreiz novilkt
pludiņu, bet var arī nedaudz piepacelt ēsmu no grunts, un pludiņš trīc kā apšu
lapa, bet tad lēni tas sāk peldēt sānis, pie tam pludiņu nenogremdējot. Ir arī
tādas copes dienas, kad karūsas prasa no makšķernieka daudz nervus, jo copes ir
visu laiku, bet pa tukšo, redz, karūsa nolēma paspēlēties ar ēsmu, šī spēle var
ieilgt pat dažas minūtes, tad karūsa izspļauj ēsmu un aizpeld savās darīšanās.
9. Karūsas ir grūti prognozējamas zivis, manuprāt, nav tāda copmaņa, kas
dodoties makšķerēt karūsas var pareģot ko tās šodien vēlēsies. Nedz ideālākais
makšķerēšanas laiks, nedz teicamie laika apstākļi, nedz kvalitatīvās ēsmas nav
garantija veiksmīgai karūsu makšķerēšanai. Šīs ir tas gadījums, kad
makšķerniekam vajadzētu vienkārši paveikties.
10. Karūsas tomēr jāuzskata par uzmanīgām zivīm, tas ar bijību raugās uz
resnām auklām, lieliem āķiem u.t.t., ja sajutīs aizdomas, tad tās no
makšķerējamās vietas turēsies pa gabalu.
11. Vācijā karūsas mēdz dēvēt par „zemnieku mini karpām”.
Beigas
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru