Interesantas lietas par karūsām (2. daļa)

6. Ihtiologi daudzus gadus meklēja atbildi uz jautājumu, kā karūsas redz dzīvo barību, kas nokritusi uz grunts un nav zivs “redzeslokā”. Atbilde ir pavisam vienkārša, talkā nāk sānu līnija, kura ir visām zivīm, kas iet no galvas līdz astei. Pateicoties šim orgānam zivs sajūt un reaģē uz svārstībām, kuras rada maza dzīvā barība.

7. Karūsas ir toksikomāni. Tie nav vienaldzīgi pret dažādām smaržām, kuras kā mums šķiet nav ne mazākās saistības ar barības racionu. Nereti, copmaņi barībai pievieno tādus aromatizatorus kā ķiploki, saulespuķu eļļa, baldriāna pilieni, korvalols un pat petroleja.

8. Copes karūsām var būt dažādas. Tas var gluži kā asaris uzreiz novilkt pludiņu, bet var arī nedaudz piepacelt ēsmu no grunts, un pludiņš trīc kā apšu lapa, bet tad lēni tas sāk peldēt sānis, pie tam pludiņu nenogremdējot. Ir arī tādas copes dienas, kad karūsas prasa no makšķernieka daudz nervus, jo copes ir visu laiku, bet pa tukšo, redz, karūsa nolēma paspēlēties ar ēsmu, šī spēle var ieilgt pat dažas minūtes, tad karūsa izspļauj ēsmu un aizpeld savās darīšanās.

9. Karūsas ir grūti prognozējamas zivis, manuprāt, nav tāda copmaņa, kas dodoties makšķerēt karūsas var pareģot ko tās šodien vēlēsies. Nedz ideālākais makšķerēšanas laiks, nedz teicamie laika apstākļi, nedz kvalitatīvās ēsmas nav garantija veiksmīgai karūsu makšķerēšanai. Šīs ir tas gadījums, kad makšķerniekam vajadzētu vienkārši paveikties.

10. Karūsas tomēr jāuzskata par uzmanīgām zivīm, tas ar bijību raugās uz resnām auklām, lieliem āķiem u.t.t., ja sajutīs aizdomas, tad tās no makšķerējamās vietas turēsies pa gabalu.  

11. Vācijā karūsas mēdz dēvēt par „zemnieku mini karpām”.

Beigas