Leģendārā piranja

Ir dzirdētas daudzas leģendas, ka piranjas spējīgas ar lielu dzīvnieku tikt galā pat nepilnas pusstundas laikā. Tikko sajutušas pilienu asins, tās pārvēršas par trakojošu briesmoni un uzbrūk visam, kas trāpās tās ceļā.

Zivis nav lielas, pieauguši eksemplāri spēj sasniegt tikai 20 cm garumu, mātītes violetas, tēviņiem zili – melna nokrāsa, var būt tā, ka zivs apakšējā daļa ir koši sarkana. Skaista zivtiņa, vai ne? Taču labāk ar viņu brīvā dabā netikties, vienas no asinskārākajām zivīm pasaulē, pietiek vien uzmest aci uz zivtiņas purnu, lai kaut nedaudz sabītos, jo viss žoklis nosēts ar daudziem, asiem zobiem, kuriem piemīt piramīdas forma.

Pats nosaukums "Piranja" ir pilns ar draudiem. Vārds "Piranja" ir aizgūts no Dienvidamerikas indiāņiem un nozīmē "zobu dēmons". Viņu zobi patiešām ir biedējoši. Žokļa muskuļi ir ļoti spēcīgi attīstīti, un piranja kā ar nazi var "nogriezt" mazāku vai lielkāku gabalu. Viņa nevis saplēš laupījumu, bet sagriež to pa daļām, piemēram, kā ķirurgs ar skalpeli. Zobi ir ļoti asi, pat visbiezākā āda nespēs pasargāt no kodiena. Pieauguša piranja var viegli pārkost nūju vai cilvēka pirkstu. Piranha var pārkost pat tērauda stiepli. Piranjas īpaši bīstamas ir nārsta laikā, sākumā par jauno paaudzi rūpējas abi vecāki, bet vēlāk visas rūpes gulstas uz tēviņa pleciem, lasi spurām.

Piranja dzimtā ietilpst vairākas plēsīgo zivju sugas, kā arī zālēdāju sugas. Visizplatītākā ir parastā vai, kā to mēdz dēvēt, sarkanā piranja. Tas ir izplatīts Dienvidamerikas saldūdens tilpnēs, sastopamas gandrīz visā Amazones, Orinoco un La Plata ūdens baseinos. To var atrast arī Andu un Kolumbijas austrumu pakājē, visā Amazones apgabalā, Bolīvijā, Paragvajā, Peru, Urugvajā un Argentīnas ziemeļaustrumos. Nelielas piranjas populācijas ir sastopamas arī ASV un Meksikā, Eiropā, Spānijā un citās valstīs, kur tās nokļuvušas no amatieru akvārijiem.

Visaktīvākā ir zivtiņu jaunā paaudze, kura bieži pulcējas lielākos vai mazākos baros. Viņi pastāvīgi ir izbadējušās un atrodas barības meklējumos. Pieaugušās piranjas izceļas ar pārliecinošu izturēšanos: lielāko daļu viņi atrodas savā iecienītajā vietā, proti, tie slēpjas starp ūdensaugiem vai aiz siekstām, viņas reti kad skries pakaļ savam laupījumam, tie labāk nogaidīt, kad barība pati atpeldēs.

Neskatoties uz to, ka piranjas ir plēsējas un tās dažkārt dēvē par “zemūdens vilkiem”, zivtiņas ir ļoti kautrīgas un nobijušās tās viegli nonāk šokā. Dēļ asām kustībām zivis kļūst bālas, tās uz gultnes guļ uz sāniem, bet jau pēc brīža zivis atmostas un sāk peldēt kā parasti. Atmošanās brīžos esiet piesardzīgs, piranja sevi centīsies aizstāvēs un var uzbruks.

 Milzīgos baros tās uzbrūk jebkuram laupījumam, noplēšot lielus gaļas gabalus no upura ķermeņa, viņas minūtes laikā var noģērēt lielu dzīvnieku līdz skeletam. Šīs zivis piesaista ūdens šļaksti un asins smarža. Piranjas barošanās ir ļoti nepatīkams skats. Ūdens burtiski vārās no zivīm, kas skraida turp un atpakaļ. Un laupījums, ko aplenkušas šīs plēsējas, burtiski pazūd acu priekšā.

Piranjas ir arī kanibāli: viņi var apēst citu piranju, kas noķerts uz āķa. Jaunās piranjas barošanas laikā var savam sugas brālim satvert un nokost spuras gabalu. Tāpēc praktiski neiespējams sastapt veselas jeb netraumētas zivis satikt, gandrīz visām ir brūcēs vai rētas.

Nav zināms neviens gadījums, kad piranja apēstu cilvēku. Tomēr katru gadu no šīs plēsoņas cieš apmēram 80 cilvēku. Brūces, kas paliek pēc viņas zobu kodieniem, ir ļoti nopietnas un interesanti, ka nekad pilnībā nesadzīst. Labākajā gadījumā ir, ja pēc tikšanās ar piranjām paliek tikai rēta. Ir daudz gadījumu, kad piranņju dēļ cilvēks zaudējis dažas sava ķermeņa daļas, proti, pirkstus vai pat visu roku vai kāju.

Dažās valstīs cilvēki mēģināja pilnībā iznīcināt piranjas. Piemēram, Brazīlijā viņi mēģināja tās noindēt, bet piranjas ir ļoti izturīgas. Principā, rezultāts ir tāds, ka piranjas palika nekaitētas, cieta tikai citi ūdenstilpņu iemītnieki. Nav iespējams iznīcināt piranjas arī tāpēc, ka dabai tās ir vajadzīgas. Piranjas, tāpat kā vilki, ir kārtības sargi – viņi nogalina vājākos, vecos un slimos. Šādi tie stiprina upuru populācijas. Un, ja jūs nevēlaties ciest no piranjām, tad vienkārši nelieniet ūdenī, ja zināt, ka tie tur dzīvo piranjas.