Mums bērnībā nebija interneta, nebija mobīlo telefonu, bet mums bija izdoma un vēlēšanās iziet laukā ar draugiem. Mēs stundām varējām spēlēt novusu vai monopolu (paši zīmējām un veidojām naudiņas), mēs spēlējām futbolu un volejbolu (kartupeļus), mēs braukājām ar riteņiem un tad mums parādījās interese par meitenēm. Ko tur slēpt, katram sētas puikam patika kāda meitene. Ar vilcienu mēs braucām un Jūrmalu, ticat vai nē, bet kopā mūs saskaitīja 16(!!!) bērnus jeb jauniešus. Bija jautrība. Jā, saprāta robežās mēs darījām arī blēņas, bet uzsveru saprāta robežās. Mums bija bail no atbildības. Mēs baidījāmies no vecākiem, mums bija zināmas bailes no kaimiņiem, jo viņi varēja izstāstīt vecākiem par mūsu blēņām. Mums bija cieņa pret skolotājiem, mēs viņus uzrunājām uz Jūs.
 |
| Paraksts uz foto planšetes, datori... tfū. (Foto no interneta) |
Šodien viena liela daļa jauniešu nezina, kas ir novuss, nezina, kā ir spēlēt bumbu, jā iespējams viņi ir baigie virtuozi datora lietās, bet nav nemaz sagatavoti dažādām dzīves situācijām. Atminos, es ar savu matemātikas skolotāju braucu makšķerēt. Šis kā jau mans skolotājs atminējās daudzas lietas par mani, bet kas man palika atmiņā uz mūžu, tie ir viņa vārdi: "Tu noteikti nebiji mans labākais skolnieks, bet tu paliki visiem atmiņā ar savām izdarībām. Es tev mācīju matemātiku un ģeometriju, bet es domāju tu nezini daudzas matemātiskas lietas, bet vienu es tev iemācīju gan, es tev iemācīju domāt. Es tev iemāciju domāt kā iziet no situācijām, no dažādām nestandarta dzīves situācijām, un par to man liels prieks." Tā, lūk... Pirms kaut ko darāt padomājiet kas un kā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru