Vai piranjas var nogalināt cilvēku?

 

Tagad internetā atrodama informācija par to, kā "brazīlietis ielēca ezerā, bēgot no bitēm, bet tur viņu apēda piranjas". Googlē ātri atradīsi virkni rakstu par to. Esot, kad līķis tika izvilkts krastā, izrādījās, ka tas viss bija klāts ar brūcēm no piranju kodumiem, ieskaitot bojā gājušā brazīlieša seju.

Teiksiet, kas te ir pārsteidzošs, jo mums filmās nepārtraukti tiek rādīts, kā piranjas burtiski nograuž cilvēku līdz kaulam tikai piecu minūšu laikā. Nogalināšanas mašīnas. Ir vērts iekrist Amazonē un piranju bars acumirklī saplosīs gabalos.

Vai tā ir?

Vispirms jāsaprot, vai piranja tiešām ir ārkārtīgi agresīva būtne, kas uzbrūk visam, kas ūdenī kustas. Tas var izklausīties negaidīti, taču piranja ir ļoti piesardzīgas zivis un nerada briesmas cilvēkiem. Ir daudz pierādījumu, kad cilvēks peldējās piraju apsēstā ūdenī, nenodarot nekādu kaitējumu savai veselībai. To pilnībā pierādīja Herberts Akseldorfs, slavenais biologs, kas specializējas tropu zivju izpētē. Lai pierādītu, ka piranjas ir drošas cilvēkiem, Herberts piepildīja nelielu baseinu ar piranjām un ienira tajā, uz zinātnieka bija tikai peldbikses.

Kādu laiku peldējies starp plēsīgām zivīm, pilnīgi nekas nekaitēja viņa veselībai. Pēc laika Herberts paņēma rokā svaigu ar asinīm piesūcinātu gaļu un turpināja peldēt kopā ar to. Bet vairāki desmiti piranju, kas dzīvoja baseinā joprojām netuvojās cilvēkam, lai gan pavisam nesen viņi ar prieku apēda to pašu gaļu, ar kuru tagad peldējās Herberts.

Piranjas tiek uzskatītas par baisām plēsējām, ar neremdināmām slāpēm pēc svaigas gaļas, bet patiesībā tās ir diezgan bailīgas zivis, kuras neuzdrošinās tuvoties lieliem radījumiem.

Zināms, ka piranjas labprātāk uzturas lielos baros, ja viena piranja tiek ūdenī pamanīta, tad blakus noteikti būs arī citas. Taču piranjas to dara nevis tāpēc, ka plēsīgo zivju baram būtu vieglāk nogalināt un apēst ūdenī iekļuvušu cilvēku, bet gan tāpēc, ka piranjas pašas ir barības ķēdes posms citām, daudz lielākām zivju sugām. Atrodoties barā, kurā ir vairāki desmiti īpatņu, iespēja, ka viņi jūs apēdīs ir pavisam neliela.

Turklāt daudzie eksperimenti ar piranjām ir parādījuši, ka esot vienatnē šīs zivis nejūtas tik mierīgas, tās ir stresainas, ar vienu vārdu sakot tās labi jūtas tikai barā.

Taču, neskatoties uz to miermīlīgo izturēšanos pret cilvēkiem, piranjas ir īstas nogalināšanas mašīnas citām zivju sugām, kas barības ķēdē atrodas zem tām. Viņu spēcīgie žokļi ir paredzēti košanai un raušanai jeb plēšanai, bet viņu blīvie muskuļotie ķermeņi spēj veikt neticami ātrus uzrāvienus un kustības zem ūdens. Tiek uzskatīts, ka piranju žokļa muskuļu saspiešanas spēks attiecībā pret ķermeņa izmēru ir augstākais salīdzinājumā ar citiem mugurkaulniekiem pasaulē. Piemēram, parastā piranja var viegli nokost pieaugušam cilvēkam pirkstu.

Taču vēsturē nav bijis neviena zināma gadījuma, kad piranja būtu uzbrukusi cilvēkam, pie tam ar letālu iznākumu. Bet tas nebūt nenozīmē, ka šīs zivis nekad nekož cilvēkam vai dzīvniekam, kas ir iekļuvis ūdenī. Un šāda uzvedība gandrīz vienmēr ir saistīta nevis ar zivju agresīvo uzvedību, bet gan ar pašaizsardzību vai neparastiem laika apstākļiem. Kādēļ piranju uzvedība var krasi atšķirties no ierastās. Nenormālos laika apstākļos tiek domāts sausuma periods, kad piranju apdzīvotās upes izžūst, bet padziļinājumos, kas piepildīti ar ūdeni ir nogriezti no galvenā kanāla, ir daudz zivju, pie tam tām nav barības. Izsalkuši plēsēji pamazām sāk ēst paši un var steigties pie jebkurām radībām, kas nonāk pārāk tuvu ūdenim. Dažkārt piranju tendence uz agresīvu uzvedību tiek fiksēta nārsta periodā, kad tās pašaizsardzības nolūkos uzbrūk cilvēkiemm vai dzīvniekiem, taču šādi gadījumi ir ārkārtīgi reti. Un protams, nav runas par kolektīvu piranju uzbrukumu cilvēkam.

Bet viss iepriekš minētais nepavisam nenozīmē, ka piranjas atteiksies ēst cilvēka gaļu. Diemžēl uz ūdens reizēm gadās traģiski gadījumi, cilvēki vai dzīvnieki noslīkst. Ūdenī peldošais jau tā nedzīvais ķermenis piesaista daudzas zivis, tostarp arī piranjas, tās atstāj uz atrastā ķermeņa specifiskus kodumus. Cilvēki, kuri to redz, domā, ka nāves cēlonis bijis piranju uzbrukums, tā dzimst lielākā daļa mītu par piranju baru uzbrukumu cilvēkiem vai dzīvniekiem.