Esam pametuši piesmakušo pilsētu un nokļuvuši savā iecienītajā copes vietā,
ūdens dzidrs, raugoties uz to mūs apžilbina žilbinoši atspulgi, visapkārt kūsā
dzīvība, re, nesteidzīgi un cēli aizpeld ūdens mērītājs, te pie ūdensrozēm
spēlējas mazās mailītes, kuras trenkā manis iemesto maizes garoziņu, raugi, no
dziļuma mailīšu spēli novēro asaru bariņš un it kā pēc komandas asari ātri
sarīko medības, mailītes pašķīda kur nu kurā, ne jau visām izdevās izbēgt no
asariem, gandrīz pie pašām kājām mierīgi tup vēža kungs, pēdējos gados daudz
dzirdēts, ka ūdenskrātuvēs to ir savairojies pulka.
Man vienmēr ir interesējušas un fascinējušas ūdensrozes, te dažādi kukaiņi
atraduši sev mājvietu, kuru lieliski zina arī zivis, kuras gaida, kad tik
kukainis pierāpos vai pielidos tuvāk ūdenim, ai, ko nu es te par kukaiņiem, mēs
tak esam atbraukuši uz copi, vai ne tā? Ūdenskrātuve ir populāra Latvijas makšķernieku
vidū, jo tas atrodas tuvu galvaspilsētai vien nieka pusstundiņa un atrodies jau
ūdenskrātuves krastā.
Spiningotāju lomos ir gan līdakas, gan asari, kuri bieži piesakās
uz seklajiem vobleriem un poperiem, asarēni ķer arī nelielus rotiņus. Ar
interesi noraugos, kā līdacēns izslīd no niedru pudura un taisnā peldējumā
„skrien” virsū poperim, kas radot troksni, traucē mieru. Ne jau katru copes
izbraucienu darbojas popers, bet šoreiz tas ir neaizvietojams, jo jau pēc brīža
nākamais līdakas iznāciens, tiesa ne jau visas copes vainagojās ar panākumiem,
bet vai tad tas ir galvenais. Galvenais, ka tepat netālu ir tāds makšķerēšanas
Eldorado, izvēloties mānekli domās jau redzam, kā nākamā zaļsvārce metas tam
virsū. Pašā karstākajā laikā ezera virsma kļūst rāma, raugoties ūdenī var redzēt
savu atspulgu. Kāds ideāls klusums. Skat, kāda zivs pieskarās tuvējām niedrēm,
iespējams, kāda raudiņa vai rudulēns nolasa no zāles stiebra kaut ko ēdamu,
gliemjus vai kukaiņus.
Esmu veicis jau vairākus desmitus metienu, bet diemžēl
neviena zivs izrādījusi interesi par šo rotiņu, kas citus manus izbraucienus uz
ūdenskrātuvi ir bijis veiksmīgs. Jāaiziet līdz tiem krūmiem, kas aug krasta malā. Šie
vecie kārklu krūmi ir kā aizsargs zivīm, jo nevienu vien mānekli esmu ievērojis
šūpojamies krūmu zaros. Te jāveic īpašs metiens, no apakšas, jo savādāk iznāk
cīņa ar krūmu. Es zinu, ka te mīt arī lielās zivis, bet nu jau trešais,
ceturtais metiens un… nogulēju, bet bija iznāciens. Nolemju pakaitināt vēl. Jau
nākamajā metienā mana makšķernieka sirds liek pukstēt straujāk. Ir, skaists
asaru paps ieguļas man plaukstā. Šis izplēš savas tumšās asās spuras, sak, vecīt
atlaid mani. Saslapinu sauju un uzmanīgi nokabinu razbainieku no āķa, lai peld.
Asarpaps nokļuvis atpakaļ savā stihijā, pasveicina mani ar asti un aizpeld.
Skaisti. Nu ko visas zivis jūtas lieliski, jo kas pieteicās tās tika saudzīgi
noņemtas no āķa un atlaistas atpakaļ. Laiks arī man apēst abas desmaizītes,
izdzert līdzpaņemto kvasu, kas saulē uzkarsis ne pajokam, sēsties virsū manam
uzticamajam ritenim un doties uz mājām. Skaisti pavadīta brīvdiena, uzlādētas
manas enerģijas baterijas un pats galvenais nomainījušās domas, esmu attīrījies
un gatavs atkal jaunai darba nedēļai.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru