Stagari - manas paaudzes pirmās pastāvīgi noķertās zivis

 

Stagarus, lai gan bērnībā mēs ķērām kazragus, mazas sīkas zivtiņas, kas čakarēja visu copi. Kazrags ir aizgūts no krievu valodas “казарага”. Toreiz uzliec slieku šīs adatainās zivis jau galā. Mēs puikas izdomājām, ka uz āķa jāliek maize, jo baltie jau nebija. Jā, tos kāpuriņus tirgoja Vecrīgā pie zooveikala, bet tas bija ļoti dārgi, jo tirgotājs prasīja 1 rubli.

Photo © Ernesto Cavallini / iNaturalist.org. Povegliano Veronese VR, Italia. CC BY-NC 4.0

Laiki ir mainījušies uz stagarus vairs netraucē copi, tie vienkārši ir pazuduši. Šoreiz piedāvāju pavisam nelielu ieskatu bērnības zivij, kas ķērās gan Gaujā, gan Daugavā un arī Lielupē, praktiski visur.

Savu aso un spēcīgo adatu dēļ spieķi stagari nav cieņā nedz zivīm, nedz arī lielākajai daļai ūdenskrātuvju iemītnieku. Ar šo adatu palīdzību tie savā starpā sarīko cīņas. Stagari barojas citu zivju ikriem, turklāt lielos daudzumos. Tā kā šai zivij nav ienaidnieku, stagari spēj netraucēti vairoties. Šis fakts apdraud citus, mierīgākus ūdenskrātuves iedzīvotājus. Adataino zivju mūža ilgums ir diezgan īss un ir tikai 3 – 4 gadi.

Tā kā stagari ir plēsēji, tad to barībā cita veida zivtiņas, to ikri un pat savi ciltsbrāļi. Aktivizējas tie galvenokārt naktī, kad tiek rīkotas medības. Viņi izvēlas mazkustīgas, bet mazāka izmēra zivtiņas. Visaktīvākais medību laiks, kad ir pilnmēness, kas sniedz, kā papildus apgaismojumu.

Ieraugot medījumu, stagars ātri steidzas pie tā, sagūstot to ar savam izmēram spēcīgajiem žokļiem. Asie zobi neatstāj upurim nekādu iespēju izdzīvot. Uz uzbrukuma vietu steidzas arī citi barā mītošie stagari, cerot tikt pie mielasta, neizmantojot savas mednieka spējas.

Photo © Stefan  iNaturalist.org. Zeeuwse meren, Netherland. CC BY-NC 4.0

Nārsta periods stagariem sākas agrā pavasarī aprīlī, dažkārt maijā.

Šīm mazajām zivtiņām ir teicama auglība. Tās veido ligzdu ikru nēršanai uz ūdenskrātuves gultnes. Visas rūpes par ligzdu un pēcnācējiem uzņemas tēviņš. Sākumā tas izrok bedri. Viņš paņem smiltis mutē un aiznes tās uz alas malu. Piebildīšu, ka stagaru tēviņi pirms nārsta uzvelk kāzu uzvalkus un izskatās ļoti krāšņi.

Photo © Riccardo Novaga / iNaturalist.org. Provincia di Rieti, Italia. CC BY-NC 4.0

Kā būvmateriāls tiek izmantoti dažādi ūdensaugu stiebri un aļģes. Tēviņš salīmē tos blīvā bumbiņā, izdalot “siekalas” no sava ķermeņa sāniem. Pabeigtajā mājoklī, kas ir aptuveni dūres lielumā tas izrok tuneli.

Mātīti uz ligzdu aicina tēviņš, kur tā iznērš vidēji 100 – 120 ikrus. Pēc tam partneris jeb tēviņš izgrūž to no ligzdas. Tas neatlaidīgi apsargā apaugļotos ikrus, kā arī mazuļus pēc to izšķilšanās 10 – 14 dienas.

Jaunie pēcnācēji pastāvīgi tiek apdraudēti, pat no savu vecāku puses. Mātīte vienmēr var pamieloties ar saviem ikriem, bet kad sīči sākuši pastāvīgi peldēt un baroties tie var mierīgi savus pēcnācējus apēst.

P.S. Jā, kāds tagad varbūt iesauksies, bet ir 2 veidu stagari, trīs adatu un deviņu adatu zivis. Šoreiz mans rakstiņš nav par to, bet kopsummā par stagariem.