Nu gandrīz viss par brekšiem, biogrāfija un makšķerēšana (1. turpinājums)

 Bez liekulības var teikt, ka brekši ir ne vien patstāvīga, bet arī vēlama trofeja jebkuram makšķerniekam. Patstāvīga, tāpēc, ka šīs zivis ķerās visa gada garumā gan vasarā, gan ziemā. Vēlama, tāpēc, ka nereti gadās noķert iespaidīga izmēra zivis. Noķert lielu, zeltītu breksi ir katra makšķernieka sapnis.

Foto no http://spoki.tvnet.lv/

Brekšus nav iespējams sajaukt ne ar vienu citu zivi. Viņiem ir pats saspiestākais ķermenis, bet uz muguras liels kupris. Ja uz šo zivi skatās no sāniem, tad viņam ir gandrīz rombveida forma. Jaunajiem breksēniem ķermenis ir klāts ar sudrabainām zvīņām, bet lielajām zivīm zvīņas ir zeltītā krāsā. Sevišķi raksturīgs brekšiem ir aizsarg gļotas, kas gluži kā gaišpelēka masa bagātīgi un viegli iet nost. Tā bieži vien pielīp pie makšķerauklas un pie makšķernieka rokām un apģērba. Starp citu, noķerot breksi vienmēr pārbaudiet auklu, pavadiņu un arī rokas, ja uz tām ir gļotas, tad rūpīgi nomazgājiet tās.

Jaunie breksēni ļoti līdzinās pličiem, tāpēc bieži vien tie tiek sajaukti. Atšķirt šīs zivis var vienīgi pēc krūšu spurām. Jaunajiem brekšiem krūšu spuras ir pelēkas, bet pličiem tās ir sarkanīgas.

Brekšiem tīk uzturēties klusās un dziļās vietās. No strauji tekošiem ūdeņiem tie izvairās. Vidējais brekša svars ir 1,5 kg, bet sastopami arī eksemplāri, kas sasnieguši 5 kg svaru. Šīs ir bara zivis, kas savus barus veido atkarībā no vecuma un izmēriem. Rakstot šīs rindas atminos kā reiz stāvot uz Abavas tilta pie Sabiles redzēju lielu brekšu baru, kas atgādināja mežonīgo pīļu baru. Skats patiesi bija iespaidīgs.

Nārsto šis zivis, kad ūdens temperatūra ir sasniegusi apmēram 15°C. Pie tam nārstot pirmās sāk mazākas un jaunākas zivis. Tas ir apmēram, tad kad sāk izplaukt bērzi, vidējie brekši nārsto, parasti tad, kad zied ievas, bet lielās zivis nārsto, kad zied rudzi. Ikriņi, ja ūdens temperatūra ir + 16°C attīstās aptuveni vienu nedēļu, siltākos laika un ūdens apstākļos kāpuriņi jau izšķiļas 4 – 6 diennaktī. Tie nekustīgi pielipuši pie dažādiem ūdensaugiem. Apmēram 90% ikru, kāpuru un mazo zivtiņu apēd citas zivis, putni vai arī dažādu iemeslu dēļ aiziet bojā pirmajās 10 dienās. Zinātnieki ir aprēķinājuši, ka no viena metiena izdzīvo tikai 15 – 45 sugas īpatņi, kas vēlāk ir spējīgi turpināt dzimtu.

Brekši ir tipiskas gultnes zivis. Barojas tie pārsvarā ar dažādiem kukaiņiem, vēzīšiem, bet par delikatesi var uzskatīt trīsuļodu kāpurus. Tāpat brekši neatsakās no augu barības, sevišķi no jaunu ūdensaugu dzinumiem.

Īpatnēja ir brekšu mutes uzbūve. Šīs zivis var izstiept lūpas caurules veidā pat dažu centimetru garumā un iegūt barību 5 – 6 cm biezā dūņu kārtā. Zivis izstiepj lūpas un iesūc mutes dobumā dūņaino ūdeni, tad ar spēcīgu strūklu izšļāc dūņas un uzlasa izskalotos kāpurus un kukainīšus.

Pēc nārsta dažas dienas zivis atpūšas un tad atkal sāk izrādīt interesi par ēsmu un barību. Labākais makšķerēšanas laiks sākas divas nedēļas pēc nārsta, tas parasti ir jūnija beigās vai jūlija sākumā. Visu jūlija mēnesi ir iespējams tikt pie iespaidīga brekšu loma. Augusta sākumā tie ir atturīgāki, bet mēneša beigās un septembrī atkal ir darbīgi ēsmas uzmeklēšanā.

Sākoties septembra mēnesim tie atkal pulcējās baros un dodas uz savām pārziemošanas vietām, kuras atstāj visai reti. Protams, mēdz būt arī izņēmumi, kad pat oktobra siltajās dienās iespējams tikt pie skaista brekšu loma. 

turpinājums sekos