Mazas upes, “mazi” HES(i), bet lielas ziepes (2.daļa)

Lielu postu nodara arī bebri, biežāk žurkas.

Bebru mājas un zari, kas pūst ūdenī ievērojami izmaina ūdens bioķīmisko sastāvu, zivīm nelabvēlīgā virzienā.

Bebru paliek arvien vairāk, arī lielās zivis ir stresainas, jo bebru aktīvās darbības trokšņi, saceltās duļķes u. c. biedē zivis.

Foto no www.la.lv

Meža un arī krūmu izciršana ūdenskrātuvju un īpaši upīšu krastos rada nelabvēlīgus apstākļus zivīm – ūdens sasilst, aizaug ar ūdens augiem, upē nekrīt no zariem barība, būtiski mainās zvīņaino dzīves apstākļi.

Tomēr viskritiskākā situācija izveidojas lejpus HES(u) dambjiem.

1.      Neregulāras straujas ūdens līmeņa diennakts svārstības, īpaši nārsta laikā. Neveicina arī zivju migrāciju (iet bojā ikri, mazās zivis).

2.      Ūdens līmeņa svārstības izraisa ūdens duļķošanos, forelēm, ikriem pa labu tas nenāk.

3.      No sasilušajiem ūdenskrātuvēm, kurās ūdens “zied” nopludinot lejas reljefā, apgrūtina zivju izdzīvošanu, tās iet bojā, īpaši forelēni, lasēni u. c. zivju mazuļi.

4.      Patstāvīgas straumes trūkums un ūdens sasilšanas dēļ savairojas ūdensaugi, novērojama strauja upes aizaugšana.

5.      Straujās, neregulārās ūdenslīmeņa izmaiņas, traucē    (izmaina) dabīgo upes attīrīšanos, zivis nespēj piemēroties, iet bojā.

6.      Ievērojami (par vairākiem grādiem) mainās ūdens temperatūra, forelēm – neiespējami izdzīvot. Arī temperatūra ceļoties ūdens līmenim, strauji mainās (temperatūras šoks).

    Siltajā ūdenī, ūdenskrātuvē attīstās dažādas zivju slimības, kuras nonāk lejas reljefā un straumei apstājoties aktīvi uzbrūk zivīm, kurām trūkst skāpekļa un kuras ir mazkustīgas. Zivis iet bojā.

7.      Seklajā, lēnajā ūdenī zivju mazuļi, kuri nav ar lielo straumi izmesti sēkļos vai ūdenim krītot palikuši bedrītēs (peļķēs) uzbrūk zivju gārņi, stārķi u. c. “ēdāji”. Straumes kur paslēpties nav.

8.      Seklajā ūdenī (HES nestrādā) samazinās zivju paslēptuvju skaits, dzīves telpas samazinās, konkurence starp foreli, līdaku u. c. zvīņainajām, arī auguma nesamērība rada problēmas.

Neesmu biologs vai citādu zinātņu vīrs, tikai makšķernieks ar 40 gadu stāžu, kuram ir gadījies šo to redzēt un secināt.

Lai kaut ko darītu, ir jāizplāno, jākoriģē plāni ievērojot izmaiņas un tikai, tad jāsāk “vienlaidus elektifikācija”.

Es vēl nepieminēju “maliķu” darbības gan ūdenskrātuvē, gan seklajā lejas reljefa ūdenī. Katru paceri var apstrādāt ar elektrību.

Arī paši HESa darbinieki nav bez grēka. Murdiņi, ķeseles u. c. malu zvejniecības rīki ir atrasti šajās vietās.

Protams Dabas Mātei ir daudz spēka un iespēju šīs rētas aizaudzēt, bet vai mēs neradam iespēju paātrināt dabas bojā eju un līdz ar to arī cilvēku, kā sugas bojā eju...

P. S. Nepieminēju nepieciešamību skolās citādi pasniegt dabas mācību, bioloģiju, bet tas ir cits stāsts...