Šis un tas par līņu dzīvi (2. turpinājums)

Pirmajās dienās mazās zivtiņas pārtiek no zooplanktona, bet drīz vien ar šo barību tām nepietiek un viņas jau meklē sīkos vēžveidīgos, kas atrodami grunts tuvumā.

Pārziemojušas zivis, otrajā gadā tās pārtiek jau no trīsuļodu kāpuriem, gliemjiem un dažādiem citiem tārpiem. Liela nozīme līņu barībā ir arī jaunajiem ūdensaugu asniem. 

Līņi sevi nodod.

Pie nepazīstamas ūdenskrātuves atrast līņus ir gandrīz vai neiespējami. Iedomājieties, ka atrodieties pie caurtekoša ezera, ūdens ir jau sasilis, arī ūdensaugi ir manāmi, šo nelielo ezeriņu vēl nav skāruši malu makšķernieki ar saviem licenzētajiem un nelicenzētajiem tīkliem un murdiem. Ticiet man šādi ezeri Latvijā vēl ir. Nav daudz, bet ir. Pēc kā orientēties, kur meklēt šīs cēlās zivis – līņus.

Foto Normunds Lagzdiņš

Tuvējie ūdensaugi ietrīcas, bet tur kāpurus no augu stiebriem var nolasīt gan karūsas, gan raudas, gan arī brekši. Arī no ūdens līņi izlec, tādējādi sevi nododot, ļoti retos gadījumos. Kādā zinātniskā grāmatā lasīju, ka līņi izlecot tikai krasa atmosfēras spiediena rezultātā. Vienīgā pazīme, kas liecina, ka līņi vai karūsas ir tepat tuvumā ir gaisa burbulīši, ko tie izdod rakņājoties pa gultni. Ūdens virspusē ir redzami nelielu gaisa burbulīšu ķēdīte. Bieži vien šī “ķēdīte” pārvietojas, dažkārt ilgāku laiku tie ir novērojami vienā vietā. Protams, ka burbulīši ir manāmi, ja laukā ir bezvējš vai pūš lēns vējiņš. Pārbaudīt to, kas laiž burbulīšus var viegli. Vajadzīgs mazliet sāņus no burbulīšiem iemest iebarojamo ēsmu. Ja tās ir karūsas, tad tās nekautrīgi dosies nobaudīt to. Līņi, nekad nedosies sāņus no savas takas.

Turpinājums sekos