Kurš tad nav turējis šķēpnesējus un pecīlijas?

     Šķēpnesēji un pecīlijas ir tikpat auglīgas kā gupijas. Tās var radīt vairākus metienus pēc vienas apaugļošanas. Akvāristi pavairojot šķēpnesējus bieži iegūst interesantus pēcnācējus gan pēc krāsu gammām, gan arī pēc spuru formām. Pecīlijām labāk tīk ciets ūdens, taču šīs zivtiņas lieliski iedzīvojas tikko ierīkotā akvārijā. Nereti pieredzējuši akvāristi tikko ierīkotā akvārijā vispirms ielaiž pecīlijas, lai tās izveidotu labvēlīgu vidi un tikai tad ielaiž akvārijā jau citas zivju sugas.

zīmējums no www.genoscope.cns.fr

     Augi pecīlijām kalpo gan kā slēptuves, gan arī kā barība, vislabāk šīs zivtiņas jūtas starp sulīgajiem un zaļajiem ūdensaugiem. Akvārijos, kuros ir šīs zivis praktiski nekad nav aļģes. Neskatoties, ka pecīlijas ir veģetārietes un pārtiek galvenokārt no augiem, tās jābaro arī ar augstvērtīgām sausajām barībām. Lai dažādotu barību ieteicams zivīm piedāvāt arī dzīvus vai saldētus trīsuļodu kāpurus, saldētas vai dzīvas dafnijas u.c.

        Brīvā dabā sastopami daudzi pecīliju veidi, taču pārdošanā parādās tikai divi veidi. Šie veidi tiek krustoti vieni ar otru un parasto šķēpnesēju, lai iegūtu jaunas krāsu variācijas un spuru veidus. Zivju pēcnācēji, kas kaut vienu reizi ir krustoti ar citiem veidiem zaudē savu zinātnisko nosaukumu neatkarīgi no tā kā izskatījās to senču forma. Taču akvāristi joprojām izmanto to zinātniskos nosaukumus, kuras atgādina izveidojušās formas. Piemēram, plankumainās pecīlijas (Hiphophorus maculatus) pazīstamākās formu variācijas ir sarkanā, gaišzilā, “komēta” un “pliska”. “Pliska” ir hibrīds, kur nepieciešami “komētas” un parastā šķēpnesēja gēni. Savukārt no Hiphophorus variantus iegūtas tādas formas kā “rītausma”, “marigold”, “tīģeris” un “smokings”. Visi šie daudzveidīgie varianti viegli krustojas savā starpā, tāpēc bieži vien iegūsiet jaunas formas un krāsas, kas nav iepriekš aprakstītas, taču galvenais, ka jauniegūtās krāsu un formu variācijas patīk pašam.

      Izveidotie šķēpnesēji  (Hiphophorus helleri) līdzīga lielajām pecīlijām. Tēviņi no mātītēm atšķiras pēc gonopodijas, taču ja zivis vēl nav nobriedušas, tad pēc šķēpa. Šķēps tas ir astes spuras pagarinājums. Pastāv mīts, ka šķēpnesēji savas dzīves beigās iziet dzimuma reversiju, kad mātītēm attīstās gonopodija un šķēps. Šis mīts balstās uz to, ka daudziem šķēpnesēju tēviņiem nepieciešams ilgāks laiks lai sasniegtu dzimumgatavību, nekā citām tāda paša izmēra zivtiņām. Viņi tiešām līdzinās mātītēm līdz brīdim, kad tām attīstās gonopodija kā tēviņiem, taču apaugļot šīs zivis nevar, tāpēc īsta dzimumu maiņa nenotiek.

       Šķepnesēji, tāpat kā pecīlijas un gupijas ir populāras zivtiņas satrp iesācējiem akvārsitiem, no nav prasīgas, viegli vairojas un ir daudzkrāsainas. Tomēr populārākie veidi ir divastainie un daudzspuru šķēpnesēji, kas pazīstami ir kā Simpsona šķēpnesējs. Šķēpnesēji ir sastopami visdažādākajās krāsu variācijās, sarkani, melni, dūmakaini, kā arī albinosi.

     Šīs zivtiņas ieteicams turēt lielā akvārijā, tā tās ir kustīgas. Turot vienā akvārijā vienlaikus vairākus tēviņus, tie izrādās viens otram, lai konkurents saprastu, ka viņš ir lielāks un spēcīgāks.

     Akvārijā ieteicams izveidot augu biezokņus, lai mātītēm būtu kur noslēpties no uzmācīgajiem tēviņiem un citām zivīm, augi ideālas slēptuves arī zivju mazuļiem. Šķēpnesēji nereti izlec no akvārija, tāpēc ieteicams noslēgt akvāriju ar vāku. Nereti pieaugušās mātītes var sasniegt pat 10 cm garumu. Nav ieteicams šādu mātīti ievietot plastmasas nārsta traukos, kas paredzēti dzīvdzemdētājām, jo zivtiņa var piedzīvot lielu stresu, strauji peldēt no viena stūra uz otru un savainoties vai pat aiziet bojā. Daudz prātīgāk būtu lielās dzīvdzemdētājas ievietot speciālā nārstam sagatavotā akvārijā.