Zuši un laši ir ļoti noslēpumaini, zinātniekiem un ihtiologiem ir daudz neskaidrību. Viens no noslēpumiem ir, vai laši pēc ilgas prombūtnes tiešām atgriežās savā ūdenskrātuvē, kur tie ir izšķīlušies. Zinātnieki cer atrast risinājumu. Rīko dažādus zinātniskus eksperimentus. Viens šāds eksperiments par lašu populāciju notika ASV. Konkrēti eksperimentam tikai izraudzīti Klusā okeāna laši.Kāds kompass palīdz lašiem atrast ceļu uz savu dzimto upīti? Uz šo jautājumu galīgās atbildes vēl nav. Bet zinātnieki uzskata, ka atminējums ir jāmeklē pašu lašu ķermeņa uzbūvē. Bet fakts, ka zivis atgriežas dzimšanas vietās ir pārbaudīts vairākkārt.
 |
| foto no www.direct-press.ru |
Gadus piecpadsmit atpakaļ Sietlā, universitātes teritorijā, kurā liela uzmanība tiek pievērsta tieši zivju pētījumiem, profesors Donalds, tagadējais pensionārs pierāda, ka laši patiesi atgriežas savā “dzemdību namā”. Nopeldējuši tūkstošiem kilometrus, par daudzām pasaules jūrām, viņi atpazīst savus dzimtos ūdeņus.
Eksperiments bija ļoti vienkāršs. Laboratorijā profesors Donalds inkubēja ikrus, bet brīdi pirms mazuļu izšķilšanās viņš pārnesa tos uz dīķi. Šeit mazuļiem bija lieliska vide, tīrs ūdens, daudz dažādas barības, dīķī ietecēja daži strautiņi. Mazuļi šeit atradās vairākus mēnešus. Pēc tam zinātnieks tos iezīmēja un jau paaugušies mazuļi pameta dzimto dīķi, pa kanālu, pa strautiem un dažādiem citiem labirintiem viņi iepeldēja okeānā pie Sietlas.
Pagāja četri gadi. Un septembrī profesors Donalds katru dienu gāja uz dīķi raudzīties zivis. Nav grūti iedomāties ko profesors sajuta, kad kādu dienu ieraudzīja, kad pa cauruli, kas savieno divas ūdenskrātuves bija redzamas lielas, spēcīgas zivis. Noķēra vienu, otru, bet astē pazīstamais iezīmējums. Iedomājieties tikai: okeāna plašums, bet tiek izraudzīts kurs uz Sietlu, pēc tam līcis, dažādas pietekas, pilsētas kanāls, motoru troksnis, bet nekas nespēja apturēt zivju atgriešanos un, lūk, jau šūpulis, kura lielums ir kā futbola laukums.Šis veiksmīgais eksperiments ļoti iespaidoja profesoru. Un viņš turpināja uzsākto darbu. Viņš inkubēja ikrus no zivīm, kas atgriezās septembrī un izaudzēja zivis, kas ir atgriezušies no lielā okeāna mazajā pilsētas dīķītī.
 |
| foto no http://www.fgids.com |
Lašu ceļš uz dzimteni – nārsta ezeru, upīti vai strautu ir dramatisks ceļš nāvē. Iepeldot no sāļā okeāna ūdens saldūdenī, Klusā okeāna laši pārtrauc baroties, vienīgi pēc inerces viņi pa ceļam var kaut ko noķert. Zivju izskats izmainās – tēviņiem uzaug kupris, apakšējais žoklis savērpjas uz augšu, veidojas tāds kā āķis, bet sudrabotā krāsa apsūbē, ķermenis noklājas ar brūniem pleķiem, bet mātītes kļūst ugunīgi sarkanas. Tikai uz priekšu, uz savu dzimto vietu. Diennaktī laši veic pat simts kilometrus, pārvar dažādus šķēršļus, kuru augstums sasniedz pat trīs metrus, bet sasniedz savus dzimtos ūdeņus. Galīgi bez spēka, spējīgi veikt tikai pašu galveno savas dzīves aktu – nārstu. Akmeņainā gruntī zivis ar asti izrok seklas bedrītes. Virs kurām veidojās pāri. Mātītes iznērš ikriņus, tēviņi viņus aplej ar pieņiem un pāris aizrok bedrītes. Un viss. Veco lašu dzīve ir beigusies. Nav vairs spēka pat pretoties straumei. Viņi vairs nelīdzinās skaistajiem spēcīgajiem lašiem, to astes ir grūti aprakstīt, laši nobeidzās. Pat lāčiem, šīs zivis nerosina apetīti. Viņus pārtikā lieto tikai orleāni un kaijas.
Šo zivju dzīve ir tā “ieprogrammēta”. Ja nebūtu vecāku nāves, mazās necilās upītēs nebūtu dzīvības, nebūtu no kā pārtikt bezpalīdzīgajiem mazuļiem, kuru dzīve tikai sākās. Vecāku ķermeņi dod mēslojumu akmeņainajai gultnei, kurā barību var atrast mazie lasēni. Tāda ir dzīve.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru