Nu gandrīz viss par brekšiem, biogrāfija un makšķerēšana (3. turpinājums)

(3 turpinājums)

Jūs piekritīsiet, ka ne vienmēr graudaugu, pašgatavā putra atbilst šīm prasībām. Protams, ja pašizgatavotās ēsmas sastāvā nav N-tie komponenti, kas būtu līdzvērtīgi veikalos iegādāmajiem, makšķerēšanas speciālistu izstrādātajām iebarojamām ēsmām.

foto no http://www.luontoportti.com

Mēģināsim detalizēti iedziļināties iebarojamās ēsmās. Un tā iebarojamai ēsmai jāpiesaista zivis vietai kur atrodas āķis ar ēsmu. protams, tikko gatavotā putra piesaista zivis ar savu specifisko smaržu, pie tam daudzi makšķernieki pievieno klāt arī sasmalcinātas saulespuķu sēklas un citas smaržvielas (vanilīnu; anīsu) u.t.t. Tas viss ir labi, bet tikko ēsma atrodas ūdenī, tā situācija krasi mainās. Visi aromatizatori no pagatavotās putras vairāk vai mazāk izskalojās, bet pati putra palikusi barotavā “atgriežas” pie makšķernieka. Domāju, ka šādu niansi ir ievērojuši daudzi gruntsmakšķeru cienītāji.

Iebarojamai ēsmai ir jāpievērš zivju uzmanība jau no tālienes, zivis dažādas smaržvielas atšķir jau pa gabalu. Un šādi piesaistošie komponenti ir dažādu firmu iebarojamo ēsmu paciņās, ko piedāvā katrs sevi ciešošs makšķerlietu piederumu veikals. Iebarojamā ēsmā, ko makšķernieki gatavo mājās šādu komponentu nav, labākajā gadījumā, smaržvielas izplatās dažu desmitu metru attālumā.

Otrs nosacījums, kas iebarojamai ēsmai būtu jāpilda ir noturēt zivis iebarotās vietas tuvumā, tas ir pie āķa ar ēsmu. laba, kvalitatīva iebarojamā ēsma no barotavas izskalojās nelielās porcijās, tik daudz, lai zivis ar to paēst nevarētu, bet lai ēsma tām rosinātu apetīti. Ļoti labi šo funkciju pilda graudaugu putra, bet ne uz ilgu laiku, jo tālāk straume aizskalo barību, jo mazāk no tās ir kāds labums. Savukārt, ja izmantosit rūpnieciski ražotās iebarojamās ēsmas, tad brekši jau tālumā sajutīs ko garšīgu un noteikti meklēs no kurienes rodas patīkamā smarža, ar mazajām ēsmas daļiņām un vēlēsies nogaršot arī ko lielāku, ēsmu, kas  ir uzsprausta uz āķa. Vienkārši ar mazajām iebarojamās ēsmas daļiņām tās nespēs “pieēsties”, bet apetīte būs fantastiska.

Rakstot šīs rindas nedomāju, ka zvērinātie pašizgatavoto ēsmu gatavotāji tūlīt atteiksies no savām iecienītajām ēsmām un nekavējoties dosies uz savu iecienīto copmaņu piederumu veikalu un iegādāsies dažas paciņas iebarojamās ēsmas. 
 

zīmējums no gardonelancourtois.free.fr

Ir jau brīži kad lieliski iespējams iztikt arī ar pagatavoto ēsmu. Parasti pagatavotā ēsma lieliski iedarbojās tikai divos gadījumos: pēc nārsta periodā, kas ir vasaras sākumā un rudenī, kad ir manāmas īslaicīgas brekšu aktivitātes. Pārējā laikā brekšu copes ir epizodiskas.

Pēc nārsta brekši ir saēdušies dažādas delikateses un barības izvēlē kļūst izvēlīgi vai varētu teikt kaprīzi. Īstenie brekšu copmaņi sēž dienām un naktīm, bet brekši par viņu piedāvātajām ēsmām izrāda minimālu interesi, piesakās tikai retos gadījumos. Nu neparko negrib brekši uzēst pagatavoto iebarojamo ēsmu. Bet kāpēc?

Agrāk, kad nebiju iedziļinājies iebarošanā un iebarojamo ēsmu receptēs bieži naktīs paliku bez iespaidīgām zivīm, tad jau sāku domāt par lietas būtību un uzdevu sev dažādus jautājumus, uz kuriem atbildēt nevarēju, līdz nolēmu pamēģināt dažādu firmu ražojumus.

Labas un kvalitatīvas iebarojamās ēsmas piedāvā dažādas firmas, kuru izstrādāšanā ir piedalījušies pasaulē pazīstami makšķernieki – sportisti. Arī es esmu izstrādājis veselu iebarojamās barības sēriju. Barības izvēle ir tīri individuāla lieta, arī visās ūdenskrātuvēs tā nedos gaidītos rezultātus, nosaukt konkrētu ūdenskrātuvi un labāko iebarojamo ēsmu es neņemos. Nevar dot tiešas rekomendācijas. Katram makšķerniekam izvēle ir jāveic pašam, pie tam izvēle veikalos ir plaša un ļoti daudz kas ir lasāms laikrakstos un žurnālos.

Katra ūdenskrātuve ir specifiska un tā barība, kas ļoti labi piesaista vienā ūdenskrātuvē, varbūt nemaz nav derīga citā ūdenī.

Darbojoties ar “firmīgajām” ēsmām nevaru apgalvot, ka tagad brekši un citas zivis lec ārā no ūdens, gadās, ka brekši jau ir paēduši un kļuvuši ļoti kaprīzi, tomēr panākumi ir un tas ir pats galvenais.

Cilvēks vienmēr ir ar kaut ko neapmierināts, tā arī es. Man nepatīk, ka barība no barotavas ļoti ātri izskalojās, tātad nākas lieki trokšņot, jo jāpārmet ir barotava un āķis. Pie tam šie biežie metieni piesaista arī kaimiņu uzmanību, ja esi atnācis trenēties iemest ēsmu, tad dodies uz citu vietu, jo mēs taču ķeram zivis, bet tu mums traucē. Šādā situācijā esmu bieži vien nonācis. Šie vīri dažkārt vēl pamāca, kā pareizi būtu jāiemet ēsma.

Vēl no bērnības laikiem atceros, kā pieredzējuši vīri, kuru lomos vienmēr, nu gandrīz vienmēr bija iespaidīgas zivis, to skaitā arī skaisti brekši teica apmēram tā: “Breksim noteikti jāiepeld savā iecienītajā bedrē, ja jau viņš nav iepeldējis. Tikai gaidi, kad viņš pieteiksies. Bieži vien ir tā, ka no brekšu copēm nav ne miņas, bet jau tuvojoties vakara krēslai, sākas brekšu mielasts”.

Bet no brekšiem ne vēsts. Un tad jūs vainojat visu iespējamo, gan laika apstākļus, gan ēsmu, gan mānekļus, gan iebarojamo ēsmu, visu, bet ne tikai savu izraudzīto vietu. Varbūt vajadzēja brekšus piebarot un gaidīt brekšu copi dažus metrus tālāk no viņu iecienītās bedres. 

beigas

Nu gandrīz viss par brekšiem, biogrāfija un makšķerēšana (2. turpinājums)

Brekšu makšķerēšana ir ļoti interesanta un aizraujoša. Pat pludiņš, kad copē breksis reaģē savādāk. Varētu pat teikt, ka tā ir viņu “firmas” pieteiciens. Pludiņš no sākuma, it kā noraustās, pēc tam tas lēnām izlien no ūdens un viss beidzot noguļas ūdens virspusē. Tas nozīmē, ka zivs ir ēsmu saķērusi un pacēlusi līdz ar atsvaru. Pludiņš, “atbrīvojies” no atsvara sāk uzpeldēt. Bet piecirst vēl ir par agru. Piecirst vajadzīgs, tad, kad pludiņš sāk slīdēt prom vai arī ienirst.

foto no www.elpeckeudesomme.fr

Brekšu iebarošana.

Mūsdienās makšķerēt miermīlīgās zivis, tostarp arī brekšus bez iebarošanas ēsmas, sevišķi vietās kur to ir maz ir bezcerīgi, iespējas noķert tikai gadījuma zivis. Pie tam nereti ir tāda sajūta, ka brekši un arī citas zivis ir beigušas kādu mācību iestādi, jo diena paiet bez ievērojamiem panākumiem.

Pie ūdenskrātuvju krastiem arvien retāk iespējams sastapt makšķerniekus, kas makšķerē bez barotavām. Barotavas ir kļuvušas ļoti populāras gruntsmakšķernieku vidū. Protams, ideāli, ka iebarojamā ēsma un āķis ar ēsmu atrodas blakus.

Vēl dažus gadus atpakaļ makšķernieki mājās vārīja dažādas putras, tostarp arī miežu un citu graudaugu putras, saspaidīja to barotavās, bet toreiz jau nebija pārdošanā jau gatavās iebarojamās ēsmas, ar kurām iespējams gūt lieliskus panākumus. Godīgi sakot, agrāk arī zivju bija vairāk, tagad dažkārt man liekas, ka ūdeņos ir vairāk samestu āķu, nekā zivju.

Bet kas tad ir miežu putra ar un bez smaržvielām? Tā ir barība un nekas vairāk. Bet kas tad ir iebarojamā ēsma? Kādas funkcijas un uzdevumi, nokļūstot uz gultnes tai būtu jāpilda?

1. Piesaistīt zivis, arī brekšus makšķerējamai vietai;

2. Noturēt zivis vietā, kur atrodas barotava un āķis;

3. Nekādā gadījumā nedrīkst pārbarot zivis, bet gan rosināt tām tikai apetīti un nobaudīt delikatesi, kas ir uzsprausts uz āķa; 
4. “Iemidzināt” zivju uzmanību un aizdomas par gaidāmajām briesmām.

Nu gandrīz viss par brekšiem, biogrāfija un makšķerēšana (1. turpinājums)

 Bez liekulības var teikt, ka brekši ir ne vien patstāvīga, bet arī vēlama trofeja jebkuram makšķerniekam. Patstāvīga, tāpēc, ka šīs zivis ķerās visa gada garumā gan vasarā, gan ziemā. Vēlama, tāpēc, ka nereti gadās noķert iespaidīga izmēra zivis. Noķert lielu, zeltītu breksi ir katra makšķernieka sapnis.

Foto no http://spoki.tvnet.lv/

Brekšus nav iespējams sajaukt ne ar vienu citu zivi. Viņiem ir pats saspiestākais ķermenis, bet uz muguras liels kupris. Ja uz šo zivi skatās no sāniem, tad viņam ir gandrīz rombveida forma. Jaunajiem breksēniem ķermenis ir klāts ar sudrabainām zvīņām, bet lielajām zivīm zvīņas ir zeltītā krāsā. Sevišķi raksturīgs brekšiem ir aizsarg gļotas, kas gluži kā gaišpelēka masa bagātīgi un viegli iet nost. Tā bieži vien pielīp pie makšķerauklas un pie makšķernieka rokām un apģērba. Starp citu, noķerot breksi vienmēr pārbaudiet auklu, pavadiņu un arī rokas, ja uz tām ir gļotas, tad rūpīgi nomazgājiet tās.

Jaunie breksēni ļoti līdzinās pličiem, tāpēc bieži vien tie tiek sajaukti. Atšķirt šīs zivis var vienīgi pēc krūšu spurām. Jaunajiem brekšiem krūšu spuras ir pelēkas, bet pličiem tās ir sarkanīgas.

Brekšiem tīk uzturēties klusās un dziļās vietās. No strauji tekošiem ūdeņiem tie izvairās. Vidējais brekša svars ir 1,5 kg, bet sastopami arī eksemplāri, kas sasnieguši 5 kg svaru. Šīs ir bara zivis, kas savus barus veido atkarībā no vecuma un izmēriem. Rakstot šīs rindas atminos kā reiz stāvot uz Abavas tilta pie Sabiles redzēju lielu brekšu baru, kas atgādināja mežonīgo pīļu baru. Skats patiesi bija iespaidīgs.

Nārsto šis zivis, kad ūdens temperatūra ir sasniegusi apmēram 15°C. Pie tam nārstot pirmās sāk mazākas un jaunākas zivis. Tas ir apmēram, tad kad sāk izplaukt bērzi, vidējie brekši nārsto, parasti tad, kad zied ievas, bet lielās zivis nārsto, kad zied rudzi. Ikriņi, ja ūdens temperatūra ir + 16°C attīstās aptuveni vienu nedēļu, siltākos laika un ūdens apstākļos kāpuriņi jau izšķiļas 4 – 6 diennaktī. Tie nekustīgi pielipuši pie dažādiem ūdensaugiem. Apmēram 90% ikru, kāpuru un mazo zivtiņu apēd citas zivis, putni vai arī dažādu iemeslu dēļ aiziet bojā pirmajās 10 dienās. Zinātnieki ir aprēķinājuši, ka no viena metiena izdzīvo tikai 15 – 45 sugas īpatņi, kas vēlāk ir spējīgi turpināt dzimtu.

Brekši ir tipiskas gultnes zivis. Barojas tie pārsvarā ar dažādiem kukaiņiem, vēzīšiem, bet par delikatesi var uzskatīt trīsuļodu kāpurus. Tāpat brekši neatsakās no augu barības, sevišķi no jaunu ūdensaugu dzinumiem.

Īpatnēja ir brekšu mutes uzbūve. Šīs zivis var izstiept lūpas caurules veidā pat dažu centimetru garumā un iegūt barību 5 – 6 cm biezā dūņu kārtā. Zivis izstiepj lūpas un iesūc mutes dobumā dūņaino ūdeni, tad ar spēcīgu strūklu izšļāc dūņas un uzlasa izskalotos kāpurus un kukainīšus.

Pēc nārsta dažas dienas zivis atpūšas un tad atkal sāk izrādīt interesi par ēsmu un barību. Labākais makšķerēšanas laiks sākas divas nedēļas pēc nārsta, tas parasti ir jūnija beigās vai jūlija sākumā. Visu jūlija mēnesi ir iespējams tikt pie iespaidīga brekšu loma. Augusta sākumā tie ir atturīgāki, bet mēneša beigās un septembrī atkal ir darbīgi ēsmas uzmeklēšanā.

Sākoties septembra mēnesim tie atkal pulcējās baros un dodas uz savām pārziemošanas vietām, kuras atstāj visai reti. Protams, mēdz būt arī izņēmumi, kad pat oktobra siltajās dienās iespējams tikt pie skaista brekšu loma. 

turpinājums sekos

Miris Tokaši Amano

foto no http://www.akv-home.ru

61.dzīves gadā no dzīves aizgājis Liels akvārija dizaina meistars Tokaši Amano. Par viņa veidotajiem akvārijiem priecājās visā pasaulē vairāki miljoni akvārija piekritēji... 

foto no http://www.akv-home.ru