Pirmais akvārijs (nobeigums)

Akvārijs ir novietots savā īstajā atrašanās vietā, ceru, ka zem akvārija esat palikuši kādu mīkstu, amortizējušu materiālu. Ir speciālie palikņi, bet es vienmēr esmu izmantojis tūrista paklājiņu un ar kancelejas nazi izgriezis nepieciešamos izmērus. Tas nepieciešams, lai nedod Dievs zem akvārija stikla nepaliktu kāds sīks gruzītis, kas var radīt spiedienu uz stiklu un attiecīgi tas ieplīst. Tagad jāieliek tehnika un jānomaskē tā ar dekorācijām. 

https://fpsbutest.wordpress.com

Esam jau nonākuši pie tā, ka esam ielikuši siekstu un akmeņus, ka esam iebēruši grunti, izveidojuši kompozīciju, kas patīk pašam, izveidojuši „nošpikotu” kompozīciju, varam ķerties klāt augiem. Vienmēr lielākie augi ir jāiestāda aizmugurē, vidējie attiecīgi pa vidu, bet sīkie priekšpusē. Varam liet ūdeni. Es leju pa tiešo no krāna, protams, varat nostādināt un tad liet, bet manā dzīvesvietā ir labs ūdens. Nebīstaties no sākuma akvārijā ūdens būs duļķains, uz tā sieniņām būs gaisa burbulīši, bet tas dažu dienu laikā izzudīs. Vēl pēc dažām dienām sākas sarežģīts bioloģisks process, jo uz atmirušajām augu daļiņām vairoties iesāk baktērijas, vēl pēc dažām dienā savu dzīves ciklu iesāk infuzorijas un ūdens atkal būs nedaudz duļķains. Steigties nav nepieciešams, nav jāmaina ūdeņi, jo viss noris pēc plāna. Tā tam jābūt. Pēc dažām dienām mikroorganismu vairošanās būs beigusies, akvārijā būs iestājies bioloģiskais līdzsvars un ūdens atkal kļūs caurspīdīgs. Galvenais ir nesteigties un mierīgi gaidīt.

Nu, lūk, ir pagājušas jau divas nedēļas un esam ievērojuši augiem jaunus dzinumus, tas nozīmē, ka jau varam domāt par zivtiņu ielaišanu akvārijā. Ideāli, ja būtu ūdens testi un varētu zināt kāds ūdens ir akvārijā. Droši vien esat dzirdējuši, ka zooveikalos pārdodas dažādi ūdens testi. Pastāv vairāki ūdens testu varianti, ir elektroniskie (labi, kvalitatīvi un droši cena ir ievērojama), ir lakmusa papīri (nenopietni) un ir pilināmie. Mūsu gadījumā optimālākais variants, jāņem vadošo firmu preci. Šie testi ir droši un var viņiem ticēt. Zini vairākus akvāristus, kas ar saviem ūdeņiem bija devušies pie ūdens piegādātājiem, jāatzīst, ka viņu attieksme ir dažāda, vieni attiecas ar smaidu, sak, ilgi būs jāgaida atbilde un atbildei nav īpašas praktiskas nozīmes. Ja ir vēlēšanās varu palīdzēt ar ūdens parametru noteikšanu.

 Ūdens parametrus zināt ir nepieciešams tā iemesla dēļ, ka dažādām zivīm ir dažādas prasības pret to parametriem, ir zivis, kuras lieliski jūtas tikai cietā ūdenī, bet ir zivis, kurām nepieciešams mīksts ūdens. Ideālu būtu, ja akvārists pirms akvārija uzstādīšanas jau zinātu ko vēlas redzēt savā mājas traukā. Diemžēl mūsu zooveikalu pārdevēji nav īpaši zinoši. Nē, ir tādi, kuriem galvā ir zivju enciklopēdija, bet ir tādi, kuri pircējam atbild, nē, šis samiņš liels neizaug, bet akvārijā patiesībā sasniedz ap 30 cm garumu, bet dabā vispār spēj sasniegt pat 50 cm garumu. Esmu dzirdējis arī tādus aplamus apgalvojumus, ka zivtiņas, kuras dzīvo tikai barā, labi dzīvos arī pa pāriem, pie tam šis pāris atlasīts nepareizi. Ļoti svarīgi ir zināt, lai vienas varēs turēt kopā ar otrajām zivtiņām, kuras esat noraudzījis kādā citā veikalā, bet katrā ziņā sākumā neiegādājieties vairāk kā 5 nelielas zivtiņas, kuras „piedos” jaunā akvārista iespējamās kļūdas, jo izjaukt trauslo bioloģisko sistēmu ir ļoti viegli. Steiga šeit nav nepieciešama.


P.S. Laikam pēdējais materiāls ko publicēju, pārējie paliks manā fleškā. Žēl, bet atsauksmes nekādas, līdz ar to pazūd vēlme ko rakstīt. 

Pirmais akvārijs (2 daļa)

Kā tad bez dekorācijām? Ideāli izskatās akmeņi, to krāvumi vai siekstas, kad akvārists cenšas izveidot dabas stūrīti. Un visi šīs pilis, laivas, mašīnas, multiplikāciju filmu varoņi u.t.t paliek veikalu plauktos. Man gribās teikt tas ir bezgaumīgi, lai piedod mani oponenti šajā jautājumā, bet nu manu aci tie nepiesaista. Viņi tikai novērš uzmanību no galvenajiem akvārija iemītniekiem, proti, zivīm un dabīgajiem augiem. 

Foto no akvaristuklubs.lv

Mākslīgos augus var izmantot nārsta traukos, kā substrāts, jo daudzām zivīm, lai veiksmīgi nārstotu tas ir nepieciešams, bet nevajag tos likt dekoratīvajā akvārijā. Redz, dabīgie augi ražo skābekli, zivis tajos rod mājvietu un slēptuves, bet mākslīgie tikai kā darbojas kā atkritumu uzkrājēji.

Kāds tagad iesauksies, bet kā tad gliemežvāki? Tie arī ir nepieciešami, bet… jūras akvārijos vai Tanganjikas ezera akvārijā kopā ar nelamprologus dzimtas zivīm. Citas zivis tajos gluži vienkārši var iesprūst. Kāpēc tādu bāzt iekšā saldūdens akvārijā, piedodiet, es nesaprotu.

Jau minēju, kad plastmasas augiem būtu vieta akvārijā. Droši vien jau atradīsies kāds vai kāda, kas teiks, ka ar plastmasām ir vienkāršāk, tās nav jāgriež, nav jāretina, nav jābaro (jā, jā izrādās arī augiem gribās ēst), bet dzīvie augi patērē to ko zivis izdala. Dzīvajiem augiem nepieciešama gaisma, ir ļoti gaismas prasīgi augi, ir mazāk prasīgi, bet gaisma nepieciešama visiem augiem un jāizvēlas tādi kaimiņi, lasi zivis, kas augus nelietos uzturā. Iedomājieties, esat iegādājies dārgu un retu augu, bet ir zivis, kas apgrauž viņa lapas, ir zivis, kas patstāvīgi izrok auga saknes. Rezultātā dažām populārām zivju šķirnēm, piemēram, zelta zivtiņām vai astronautiem akvārijā nedrīkst būt augi ar vāju sakņu sistēmu, bet pareizāk būtu augus stādīt nelielos puķu podos vai jāpriecājas par mākslīgajiem augiem. Manuprāt, tomēr pareizāk būtu augi podiņos. Kā pirmos augus iesaku valisnēriju, un dažām kriptokarinām, vēl varu ieteikt raglapi, kas patērē nitrītus, citi iesaka arī anubias, kurš piedod jaunajiem akvāristiem viņu pirmās kļūdas. Gaismas prasīgus augus sākumā domāju, ka nevajag, tā teikt vispirms jāuzkrāj pieredze un tad jādomā par augiem no citiem plauktiņiem. Jau vienā savā materiālā pieminēju, ka visi nupat iegādātie augi ir jādezinficē. Tie vieglā sarkano graudiņu šķidrumā un jāatstāj apmēram uz 20 minūtēm. Atcerieties, ka ūdens temperatūra nedrīkst būt zema, tai jābūt vismaz istabas temperatūrā.

Apgaismojums nav nepieciešams zivtiņām jeb pareizāk būtu teikt to prasība apgaismojumam ir niecīga, bet ja akvārijā ir dzīvie augi, tad bez papildus gaismas neiztikt. Parasti akvārija vākos jau ir iemontētas 1 – 2 luminiscētās lampas, sākumā tās pilnībā apmierina akvāristu, bet laika gaitā tas saprot, ka vēl krāšņākas būs zivtiņas, ka vēl labāk augs augi, ja būs specializētās akvārija lampas, ka vēl labāk būs, ja vākā pats vai kāds meistars iemeistaros vēl papildu lampu. Uzreiz vēlos piebilst, ka parastās spuldzītes izmantot nevajag, jo tās patērē enerģiju, spēcīgi silst un patiesībā jēga no viņām ir maza.

Kā pareizi noteikt gaismas degšanas ilgumu. Ja uz akvārija sienām veidojas brūna aļģe jeb kramaļģe, tas nozīmē, ka gaismas ir par maz, savukārt ja akvārija stikli kļūst zaļi, tas nozīmē, ka gaisma ir pa daudz. Parasti pietiek, ja akvārijs tiek papildus apgaismots 8 stundas. Tas nenozīmē, ka lampām jādeg nepārtraukti 8 stundas, var 2 no rīta, tad gaisma ieslēdz 2 stundas pusdienlaikā un tad vakarā, piemēram, no 18 – 21. jau minēju, ka labāk būtu, lai akvārijs atrastos tālāk no loga, savādāk pēc 2 – 3 nedēļām būsiet nevis skaista akvārija īpašnieks, bet gan mājas purva saimnieks. Lai gaisma ieslēgtos un izslēgtos noteiktā laikā domāju, ka sapratāt, ka nepieciešams taimeris.

Turpinājums sekos

Pirmais akvārijs (1 daļa)

Ļoti bieži akvārijs mājās nonāk kā dāvana, bieži vien dāvinātājs pat neaizdomājas vai jubilārs to vēlas. Pļekts un mājās parādās akvārijs. Pirmajās divās stundās ir liels prieks, bet tad sāk rasties dažādi jautājumi, uz kuriem atbildi sniedz kāds pieredzējis akvārists, daudzas stundas pavadītas pie datora un lasot visdažādāko informāciju. Kāpēc visdažādāko, tāpēc, ka arī forumos tiek rakstītas muļķības, bet atlasīt graudus no sēnalām ir grūti, nepieciešama pieredze. Bet kad pirmajiem priekiem un arī bēdām ir tikts garām, tad jau lietas aiziet pašas no sevis. 

Foto no www.imgplusdb.com

Sākumā tad dodamies uz veikalu, aprunāties ar pārdevēju, bet, ak, vai, simpātiskā būtne iesaka daudzas lietas, par kurām ir lasīts jeb dzirdēts un tās tad arī tiek nopirktas, bet mēs vēl neesam padomājuši par sifonu un kādu no barības bundžiņām, toties mums ir airators, nu tas, kas pūš smukos burbulīšus, mums ir dažādas burciņas un paciņas, kas nepieciešams ātrai akvārija palaišanai. Ar pārdevējas piedāvāto mēs dodamies mājās visu bāžam akvārijā, lejam pēc instrukcijas tās ķīmijas, ko pārdevēja vēl ieteica un piekodināja, ka bez ūdens kondicioniera nedrīkst palaist akvāriju. Steigā laižam arī zivis, paskat, kā peld, re, grib ēst. Ieberam barību, nu apēdīs tak pa dienu, ja nē, tad mums ir gliemeži, kas tīra akvāriju. Viss, akvārijs palaists, zivis pabarotas, varam iet savās ikdienas gaitās. Tā vēl 2 dienas un nupat palaistais akvārijs pārvēršas par purvu, pie tam ar asi smakojošu ūdeni, bet raugi zivis tak vēl dzīvas. Dodamies, pie tā simpātiskā pārdevēja, kas ieteica šādas, tādas vērtīgas mantas. Visu izstāstām un nopērkam vēl kaudzi ar zālēm. Nu, re, tagad gan viss būs labi, bet, ak, vai kamēr mēs skrējām pēc zālēm un iegriezāmies vēl dažos lielveikalos, kuros bija izpārdošana, mūsu zivis jau pametušas šos akvārijus… Eh, žēl, nu nekas, rīt nopirkšu jaunas zivis, domā vieni, citi saka da nu to akvāriju ar visām zivīm, nē, tad jau labāk bez viņa, jo akvārijs ir baigā ķēpa.

Bez visa tā varēja iztikt, iegādāties vien kvalitatīvu filtru, sildītāju, termometru un arī kādu barības trauciņu. Patiesībā viss ir vienkārši. Galvenais jāievēro daži noteikumi, pie tam, kas nav sarežģīti un tad zivtiņas priecēs gan jūs, gan arī citus akvārija vērotājus. Mēģināšu visu izklāstīt pēc kārtas, tā teikt salikt pa punktiem.

Vispirms mums nepieciešams pats akvārijs. Nav ieteicams izvēlēties apaļos un pavisam mazos akvārijus, jo šādus akvārijus grūti apkopt un visas nebūšanas uzreiz redzamas, es domāju, ka jaunajiem akvāristiem lieti noderētu 30 – 60 litrīgi taisnstūra trauki. Šādi akvāriji neaizņem daudz vietas un iespējams izveidot interesantu kompozīciju. Man pašām ļoti nepatīk panārāmas jeb akvāriji ar liekto priekšējo stiklu, bet tas ir man un kā jau esam noskaidrojuši par gaumi nestrīdas.

No tehnikas mums nepieciešams, filtrs, kas savāks netīrumus un piesātinās ūdeni ar skābekli. Filtru klāsts ir iespaidīgs un cenas arī svārstās no dažiem eiro līdz pat vairākiem tūkstošiem, sākumā mums pilnīgi pietiks ar tādu, kas maksātu ap 30 eiro, Protams, ideāli, ja tas būtu ārējais filtrs, bet ja nav, tad nu nekas iztiksim arī ar iekšējo, kas pēc saviem tehniskajiem parametriem atbilst mūsu akvārija tilpumam.

Mēs tomēr dzīvojam vēsā klimatā, bet zivtiņas mums ir no tropiem, tādēļ mums nepieciešams sildītājs ar termoregulatoru, mēs uzstādām nepieciešamo temperatūru. Galvenais ik dienas paraudzīties termometrā vai sildītājs ar termo regulatoru darbojas nevainīgi. Šo rindu autoram reiz bija situācija, kad zivis gandrīz uzvārījās, jo sildītājs ieklemēja, labi, ka no rīta ielūkojos termometrā, ja nē, tad man būtu zivju zupa. Esmu dzirdējis, no mazāk pieredzējušiem akvāristiem, ka viņiem ir silts dzīvoklis un sildītājs neesot nepieciešams. Vēlos atgādināt, ka ir zivju sugas, kurām pat 2 grādu starpība var būt letāls iznākums, labāk neskopoties un nopirkt sildītāju ar termoregulatoru.  

Akvārijam nepieciešama grunts, vispirms jau tādēļ, ka bez tā akvārijs izskatās tukšs, gruntī dzīvo un vairojas simtiem baktēriju, kas palīdz akvāristam uzturēt akvārijā bioloģisko līdzsvaru. Grunts izmērs atkarīgs no tā ko vēlaties tajā turēt, vislabāk būtu 2 – 3 mm vai 3 – 5mm, bet ne lielāki, nereti jaunie censoņi savā akvārijā saliek lielākus oļus un gaida kad kaut kas tur izaugs. Pirmkārt, starp šiem oļiem krājas atkritumi, uzkrājas neapēstā barība, kā arī nevairojas labvēlīgās baktērijas. Ar laiku šāda “grunts” sāks skābt un atkal radīsies problēmas.

Jā, var izaugt, bet tikai augi ar lielām sakņu sistēmām, bet mums tak ir neliels akvārijs. Grunts biezumam jābūt apmēram 3 – 5 cm. Grunts biezums ir ļoti svarīgs augu sakņu sistēmai. 

turpinājums sekos

Šis un tas par zivju "signalizāciju".

Lai “nostrādātu” instinkts ir nepieciešams signāls. “Signalizācijas” sistēma zivīm ir attīstīta tāpat, kā citiem dzīvniekiem, tās redz, dzird, atšķir garšu un pirms norīt barību, tās vispirms to “aptausta”. Zivīm piemīt vēl kādas jūtas, kas ļauj tām peldēt naktī un duļķainā ūdenī un “neieskriet” zemūdens šķēršļos. Piemēram, līdakas neredzot garām peldošu zivtiņu ar šo jūtu palīdzību veic precīzu rāvienu un nekad nekļūdās. Šīs jūtas ir sānu līnija, ar kuru palīdzību zivis sajūt vismazāko ūdens vibrāciju.

Zivju redze ļoti daudz atšķiras no uz zemes dzīvojošu dzīvnieku redzes. Praktiski skaidrā ūdenī vairums zivju neredz tālāk par 10 – 12 metriem. Arī redzes leņķis tām nav liels, tās var redzēt priekšmetus ar katru aci vertikāli 150°, bet horizontāli 170°.

Foto no tr-tr.facebook.com

Virs ūdens zivis pasauli redz savādāk nekā mēs, taisnie saules stari ūdenī fantastiski sagroza attēlu. Tikai priekšmeti, kas atrodas tieši virs tās galvas (putnus, zarus, virs ūdens lidojošu kukainīti) zivis redz bez sagrozīšanās. Priekšmetus, kas atrodas zem 5 – 10° leņķa, sevišķi tad, ja ūdens ir viļņojošs, zivis neredz vispār.

Mūžsenais jautājums, vai zivis atšķir krāsas? Piemēram, karūsas spēj atšķirt citrondzeletnu un oranžu krāsu. Tāpēc, makšķerējot karūsas ieteicams būtu lietot šīs krāsas ēsmas. Savukārt, asari labāk redz sarkano krāsu, tāpēc labākos panākumus iespējams gūt uz sarkanajām mēslu sliekām un sarkaniem vizuļiem. Zinātnieki ir noskaidrojuši, ka labāk redze ir attīstīta zivīm, kas galvenokārt uzturas ūdens virsējos slāņos, sliktāk tām zivīm, kas barību meklē gultnes tuvumā.

Zinātnieki uzskata, ka “redzīgākas” ir plēsīgās zivis, lielās foreles, līdakas, asari, ar labu redzi izceļas arī sapali, jo droši vien makšķernieki arī būs ievērojuši, cik mērķtiecīgi un ar kādu precizitāti tas metas uz ūdenī iekritušiem kukainīšiem un citu barību. Domājams, ka makšķernieki tagad izdarīs pareizos secinājumus, jo zivis lieliski jūt tā ēnu, skaļu pārvietošanos pa krastu un arī nevajadzīgas roku kustības, tas viss var nobiedēt krasta tuvumā atrodošās zivis.

Bet vienalga ir ļoti daudz neskaidrību zivju uzvedībā un saistībā ar to redzi. Ir zināms, ka zivis ir bailīgas un sajūtot cilvēku, tās dodas uz drošākām vietām, bet ir arī zināmi fakti, ka cilvēka pietuvošanās krastam, tās tieši otrādi tuvojās tam, laikam jau cilvēka parādīšanās ir izskaidrojama ar barības parādīšanos ūdenī.

Dzirdei arī ir savas īpatnības. Cilvēki un visi uz zemes dzīvojošie dzīvnieki skaņu uztver ar gaisa vibrācijām, bet zivis ar ūdens vibrāciju. Tostarp interesants šķiet fakts, ka izvilkta no ūdens zivs kļūst kurla, tās dzirdes orgāni, gaisa vibrācijas nesajūt.

Atrodoties ūdenī, zivis lieliski sajūt skaņas, kas ir ūdenī vai netālu no ūdenskrātuves, krastā. Visas zivis krasta skaņas dzird vienādi.

Zivis noteikti dzird cilvēka soļus, to balsis, automašīnas motora un citas skaņas.

Sevišķi zivis biedē sitieni pa ūdeni: kad ar lielu plunkšķi iekrīt pludiņa atsvars, sitiens ar airi pa ūdeni. Tomēr ir arī izņēmumi, piemēram samu makšķernieki sitot ar kvoku pa ūdens virsmu tādējādi piesaista samus. Arī spiningotāji, dažkārt gūst lieliskus panākumus, brīdī kad vizulis atsitās pret ūdeni. Ārzemju preses izdevumos atradu arī kādu interesantu karpu piesaistīšanas metodi. Daži karpu makšķerēšanas speciālisti uzskata, ka tīšuprāt brucinot krastu iespējams gūt lieliskus lomus. Tātad ir skaņas kas piesaista zivis, jo kvokošana samiem atgādina vardes kurkstēšanu (viena no samu delikatesēm), troksnis ko rada vizuļa atsišanās pret ūdeni plēsīgajām zivīm atgādina zivtiņas šļakstīšanos, bet skaņas ko rada zemes brucināšana, karpām atgādina par tārpu un citas ēsmas parādīšanos šajā vietā. Ir vietas, kur zivis ir pieradušas pie dažādiem trokšņiem, pie tīrumiem, pie ceļiem, zivīs pie šīm skaņām ir pieradušas un no tām vairs nebīstas.

Oža zivīm ir attīstīta lieliski. Vairums saldūdens zivju barības meklējumos izmanto tieši ožu. Ne velti makšķernieki zivju pievilināšanai cenšas izmantot aromatizētās ēsmas, bet atrast īsto smaržu ir diezgan sarežģīti. Pastāv pamatots uzskats, ka karpu dzimtas zivis piesaista saulespuķu smarža. Tomēr zivis šīs dzimtas zivis labprāt nobauda arī ēsmu kurai ir klāt vanilīna, anīsa, kanēļa, karameļu smarža. Vislabāko smaržu, tāpat kā ēsmu šai dienai iespējams noteikt tikai eksperimentu ceļā. Atminos, kā laukos kādā privātā dīķī copējām karpas un kāds vietējais vīrs pienāca aprunāties.

varbūt var noderēt... (3. turpinājums)

1.      Jo sliktāka cope, jo mazāks jāizvēlas auklas diametrs, mazāks un vieglāks pludiņš un neliels āķītis.

2.      Karpu dzimtas zivīm ir vājas lūpas un asi piecērtot tās var viegli pārraut. Raugieties, lai būtu asi āķi. Tiem jābūt asiem vienmēr, pie tam to atskabargai jābūt tievai, bet garākai. Pretējā gadījumā lielas zivis pārraus auklu un aizpeldēs ar visu neaso āķi.

3.    Lielām zivīm paceļamais tīkliņš jāliela no apakšas. Nedzenieties pēc zivīm, bet gan zivi ievadiet uzķeramajā tīkliņā. Galīgi nekas nesanāks, ja uz zivs liksiet uzķeramo tīkliņu.

4.    Zinātnieki ir noskaidrojuši, ka zivīm oža ir labāk attīstīta nekā suņiem. Vienas smaržas zivis piesaista, bet citas aizbiedē. Negatīvi ietekmē nikotīna smarža, sasvīdušas plaukstas, dažādi naftas produkti, tāpēc cenšaties ar netīrām rokām neaiztikt ēsmas un iebarojamās ēsmas.

Varbūt var noderēt... (2. turpinājums)

1.      Iegādājoties auklu, ieteicams būtu izvēlēties mīkstu, bet svaigu auklu. Uzmanīgās zivis, piemēram, brekši mazāk pamanīs.

2.      Atrodoties pie ūdeņiem raugieties, lai ēna nekristu ūdenī. Zivis baidās no kustīgām ēnām.

3.      Jebkuras zivis (raudas, ālanti, sapali, brekši un karpas u. c.) kļūst aktīvākas, ja nespīd spoža saule un pie debesīm ir neliela dūmaka un pūš neliels vējiņš.

Pa­mā­cošs rudenīgs pie­dzī­vo­jums

Rudens – īstenais līdaku laiks, bet ar zivīm ir tāpat, kā ar bitēm, nekad neko skaidri nevar zināt. Kāda, Zemgales novada, ezera saimnieks mūs jau sen aicināja uz copi, vispirms uz līņiem un karūsām, vēlāk jau uz asariem. Arī zandarti esot ezerā ielaisti, bet tagad uz līdakām. Beidzot ar savu patstāvīgo copes kompanjonu dodamies uz Dobeles apkaimi, pie viesmīlīgā ezera īpašnieka, paspiningot rudens lielās līdakas. Bruņojušies ar dažāda izmēra vizuļiem un izturīgiem kātiem, piektdienas vakarā iebraucām paziņas sētā.        

Foto no mota.ru

Agri no rīta uz eze­ra lai­va bi­jām di­vatā. Izmētājām tvisterus, voblerus, šūpiņus un grasījāmies jau izmēģināt rotiņus, jo loms bija gaužām bēdīgs. Labu brīdi nevienas zivs, sajutām tikai divas nelielas copītes. Tad pie apvāršņa ieraudzījām slīdam otro laivu, kurā atradās pats ezera saimnieks. Viņa pirmais jautājums bija:” Cik tad, zaļsvārces, esat noķēruši?” Bet ieraudzījis mūsu saskābušos ģīmjus, atbildi negaidot, uzstādīja nākamo jautājumu:” Uz ko tad jūs ķerat?” – atbildējām, ka esam izmēģinājuši visu un grasāmies mēģināt uz rotiņiem. Saimnieks plati smaidot piešķīra mums katram pa mazmakšķerītei un ieteica saķert ēsmas zivtiņas, pret kurām līdakas nav vienaldzīgas.

Pie mazmakšķerītēm bija piesietas necilas mormiškas. Uzspraudis uz ne­lie­lās mor­miš­kas āķa baltos gaļas tārpiņus, kopā ar sliekām, ie­svie­du ūde­nī. Drīz vien sar­dziņš no­lie­cās un es iz­vil­ku ma­zu raudiņu. Pēc brīža jau vienu asarīti, bet pēc mirkļa vēl vie­nu.

Vie­nīgo raudiņu kompanjons uz­li­ka uz lī­da­ku mak­šķe­res āķa, aptuveni pēc minūtēm piecpadsmit plu­diņš no­gri­ma un es pēc īsas cī­ņas izvilka skais­tu, apmēram 1 kg sma­gu lī­da­ku. Es turpināju tricināt mormišku, kad pēc brīža klusi iesaucos “Ā! Kas tad tas!”, manas mazmakšķerītes mormišku bija sagrābis kāds lielāks ezera iemītnieks. Lē­ni sāku vil­kt augš­up kaut ko sma­gu. Steigties nedrīkstēja, jo aukliņas diametrs bija tikai 0,14 mm. Pēc ilgāka laika parādījās liela brekša galva. Kolēģis pasniedzās pretī ar ķeseli un breksis bija laivā. Tā svars bija tuvu 2 kg. No­ka­bi­nā­jis breksi no āķa un ielaidis metāla uzķeramajā tīkliņā, kas līdz­ās man bi­ja ie­grem­dēts ūde­nī, kompanjons jau deva zīmi, lai es paņemu uzķeramo tīkliņu. Šoreiz līdaka izrādījās jau lielāka, kā vēlāk nosvērām, tās svars bija 3 kg. Bet mums jau aptrūkās ēsmas zivtiņas, tāpēc uz­sprau­dis uz mor­miš­kas āķa jaun­u, kus­tī­gu slie­ku un dažus baltos iemetu atkal. Ēsma vēl nebija ­pa­gu­vusi no­grimt, kad se­ko­ja straujš rā­viens un es izvilku lie­lu asa­ri!

Bet lī­da­ku plu­di­ņi vien­tu­lī­gi pel­dēja ezera ūdenī. No līdakām vairs ne vēsts. Arī kompanjonam apnika peldināt dzīvās zivtiņas, tāpēc arī viņš nolēma ņemt rokās saimnieka atvesto mazmakšķerīti. 

Vār­du sa­kot, ap­tu­ve­ni trīs stundu lai­kā mēs iz­vil­kām apmēram 40 skaistus asa­rus un dažas simpātiskas raudas. Pēc tam, veiksmīgo necilo saimnieka izvēlēto mormišku kāds no­ko­da, un ie­stā­jās klu­sums – asa­ru bars acīm­re­dzot pa­bē­ga sā­ņus. Arī mēs no­lē­mām, ka nu ziv­ju mums ir diez­gan, airē­jam uz saimnieka mājas pusi ieturēt maltīti.

Vēl sestdienas vakarā nolēmām paķert līdakas ezera dziļākajā vietā. Pēc saimnieka vārdiem šajā vietā dziļums esot 8m, bet pie bedres, iepretī lielajam kokam esot pat 10 metru dziļš. Jau pirmajā metienā sekoja kampiens un cīņa ar lielu zivi, kā vēlāk izrādījās, tad šīs zivs svars bija nedaudz vairāk par pieciem kg. Šajā vietā mūsu šūpiņus un rotiņus sagrāba vēl dažas līdakas, bet pirmā līdaka izrādījās tā iespaidīgākā.

Tā nu tas ir, ar zivīm ir tāpat kā ar bitēm, nekad neko skaidri nevar zināt, bet pie viesmīlīgā Zemgales ezera saimnieka aizbrauksim vēl kādu reizi, ziemā patricināt viņa aprūpētos asarus, dažkārt varot saķert varen brangus.  

Foto no www. adventures. lv

Jau pie vakariņu galda saimnieks atklāja, ka šajā ezerā līdakām garšojot zivtiņas, bet asari arī priekšroku dodot dzīvnieku valsts ēsmām. Esam nolēmuši ziemā eze­ra vis­dzi­ļā­ka­jā vie­tā lielajiem asariem pie­dā­vāt pie­mē­ro­tus mānekļus, kuri būtu 5 – 7 cm ga­ri un slai­di sud­ra­ba ži­bu­ļi, jo ezerā mīt arī zandarti. Uz žibuļa āķa spraust slieku pušķīti. Aiz­ka­bi­nāt ar āķi di­vās vie­tās aiz ādas, lai lo­kās un kārdi­na svītrainos medniekus, jo ja žibuli ik pa brī­dim maz­liet pa­ci­lā, tad lie­la­jiem asa­riem tie noteikti jānogaršo. Ja nav sliekas, tad var izlīdzēties arī ar rau­di­ņas vai plicīša ga­ļas slok­snīti, lai tie iekārdina asarus, bet varbūt pat zandartus Un nebrīnīšos, ja lie­lā asa­ra vie­tā žibuli vēlēsies nogaršot arī lī­da­ka.

Pā­rāk res­na monofīlā aukla nav nepieciešama, pie­tiek ja tās diametrs būs 0,16 mi­li­met­ri, var izmantot arī tie­vā­ku. Ja jādarbojas ir dzi­ļās vie­tās tad jo ga­rā­ka aukla, jo tā at­spe­rī­gā­ka un jo la­bāk amor­ti­zēs zivs rā­vie­nus. Galvenais, lai aukliņa būtu svaiga.

Tās jau ir domas par ziemu, jo cik tālu tad viņa ir, vēl mēnesis un jāņem būs ziemas kastes un ledus urbji.

Asaru rekordi

Foto no www.razna.lv

Latvijā vienu kg smagu asari jau var uzskatīt par teicamu šīs sugas eksemplāru, lai gan mūsu valsts rekords ir 2,01 kg. Šīs asaris ir bijis 51 cm garš. Citās Eiropas valstīs rekordu asaru svars ir bijis sekojošs, piemēram, Austrijas rekords ir 3 kg, Somijas – 2,6, Polijas – 2,64, Šveices valsts rekords ir 2,9 kg. Krievijā lielākais asaris ir noķerts 1975. gadā uz neliela kapara rotiņa, kura svars bija 2,85 kg, bet šī lielā asara garums ir bijis 59 cm.