Leģendārā piranja

Ir dzirdētas daudzas leģendas, ka piranjas spējīgas ar lielu dzīvnieku tikt galā pat nepilnas pusstundas laikā. Tikko sajutušas pilienu asins, tās pārvēršas par trakojošu briesmoni un uzbrūk visam, kas trāpās tās ceļā.

Zivis nav lielas, pieauguši eksemplāri spēj sasniegt tikai 20 cm garumu, mātītes violetas, tēviņiem zili – melna nokrāsa, var būt tā, ka zivs apakšējā daļa ir koši sarkana. Skaista zivtiņa, vai ne? Taču labāk ar viņu brīvā dabā netikties, vienas no asinskārākajām zivīm pasaulē, pietiek vien uzmest aci uz zivtiņas purnu, lai kaut nedaudz sabītos, jo viss žoklis nosēts ar daudziem, asiem zobiem, kuriem piemīt piramīdas forma.

Pats nosaukums "Piranja" ir pilns ar draudiem. Vārds "Piranja" ir aizgūts no Dienvidamerikas indiāņiem un nozīmē "zobu dēmons". Viņu zobi patiešām ir biedējoši. Žokļa muskuļi ir ļoti spēcīgi attīstīti, un piranja kā ar nazi var "nogriezt" mazāku vai lielkāku gabalu. Viņa nevis saplēš laupījumu, bet sagriež to pa daļām, piemēram, kā ķirurgs ar skalpeli. Zobi ir ļoti asi, pat visbiezākā āda nespēs pasargāt no kodiena. Pieauguša piranja var viegli pārkost nūju vai cilvēka pirkstu. Piranha var pārkost pat tērauda stiepli. Piranjas īpaši bīstamas ir nārsta laikā, sākumā par jauno paaudzi rūpējas abi vecāki, bet vēlāk visas rūpes gulstas uz tēviņa pleciem, lasi spurām.

Piranja dzimtā ietilpst vairākas plēsīgo zivju sugas, kā arī zālēdāju sugas. Visizplatītākā ir parastā vai, kā to mēdz dēvēt, sarkanā piranja. Tas ir izplatīts Dienvidamerikas saldūdens tilpnēs, sastopamas gandrīz visā Amazones, Orinoco un La Plata ūdens baseinos. To var atrast arī Andu un Kolumbijas austrumu pakājē, visā Amazones apgabalā, Bolīvijā, Paragvajā, Peru, Urugvajā un Argentīnas ziemeļaustrumos. Nelielas piranjas populācijas ir sastopamas arī ASV un Meksikā, Eiropā, Spānijā un citās valstīs, kur tās nokļuvušas no amatieru akvārijiem.

Visaktīvākā ir zivtiņu jaunā paaudze, kura bieži pulcējas lielākos vai mazākos baros. Viņi pastāvīgi ir izbadējušās un atrodas barības meklējumos. Pieaugušās piranjas izceļas ar pārliecinošu izturēšanos: lielāko daļu viņi atrodas savā iecienītajā vietā, proti, tie slēpjas starp ūdensaugiem vai aiz siekstām, viņas reti kad skries pakaļ savam laupījumam, tie labāk nogaidīt, kad barība pati atpeldēs.

Neskatoties uz to, ka piranjas ir plēsējas un tās dažkārt dēvē par “zemūdens vilkiem”, zivtiņas ir ļoti kautrīgas un nobijušās tās viegli nonāk šokā. Dēļ asām kustībām zivis kļūst bālas, tās uz gultnes guļ uz sāniem, bet jau pēc brīža zivis atmostas un sāk peldēt kā parasti. Atmošanās brīžos esiet piesardzīgs, piranja sevi centīsies aizstāvēs un var uzbruks.

 Milzīgos baros tās uzbrūk jebkuram laupījumam, noplēšot lielus gaļas gabalus no upura ķermeņa, viņas minūtes laikā var noģērēt lielu dzīvnieku līdz skeletam. Šīs zivis piesaista ūdens šļaksti un asins smarža. Piranjas barošanās ir ļoti nepatīkams skats. Ūdens burtiski vārās no zivīm, kas skraida turp un atpakaļ. Un laupījums, ko aplenkušas šīs plēsējas, burtiski pazūd acu priekšā.

Piranjas ir arī kanibāli: viņi var apēst citu piranju, kas noķerts uz āķa. Jaunās piranjas barošanas laikā var savam sugas brālim satvert un nokost spuras gabalu. Tāpēc praktiski neiespējams sastapt veselas jeb netraumētas zivis satikt, gandrīz visām ir brūcēs vai rētas.

Nav zināms neviens gadījums, kad piranja apēstu cilvēku. Tomēr katru gadu no šīs plēsoņas cieš apmēram 80 cilvēku. Brūces, kas paliek pēc viņas zobu kodieniem, ir ļoti nopietnas un interesanti, ka nekad pilnībā nesadzīst. Labākajā gadījumā ir, ja pēc tikšanās ar piranjām paliek tikai rēta. Ir daudz gadījumu, kad piranņju dēļ cilvēks zaudējis dažas sava ķermeņa daļas, proti, pirkstus vai pat visu roku vai kāju.

Dažās valstīs cilvēki mēģināja pilnībā iznīcināt piranjas. Piemēram, Brazīlijā viņi mēģināja tās noindēt, bet piranjas ir ļoti izturīgas. Principā, rezultāts ir tāds, ka piranjas palika nekaitētas, cieta tikai citi ūdenstilpņu iemītnieki. Nav iespējams iznīcināt piranjas arī tāpēc, ka dabai tās ir vajadzīgas. Piranjas, tāpat kā vilki, ir kārtības sargi – viņi nogalina vājākos, vecos un slimos. Šādi tie stiprina upuru populācijas. Un, ja jūs nevēlaties ciest no piranjām, tad vienkārši nelieniet ūdenī, ja zināt, ka tie tur dzīvo piranjas.

Čempions makšķerē samus

1997. gada novembrī Govards Meddoks noķēra samu, kura svars bija 7,3 kg. Tas ir Lielbritānijas rekords. 20 gadu garumā viņš pilnveidoja savu meistarību, šajā laikā noķerot simtiem samu, kuru svars ir bijis no 1,5 – 3 kg.  Viņš mainīja ķeršanas taktiku un ēsmas, protams balstoties uz savu lielo pieredzi. 

Foto Copeslietas.lv

Šajā dienā viņi makšķerēja divatā ar savu patstāvīgo copes kompanjonu. Kompanjons makšķerēja karpas uz frikadelēm savā sulā un piedāvāja savu ēsmu arī Meddokam, lai tas pamēģina arī pievilināt kādu samu. Pateicoties šai ēsmai Meddoks ir iegājis Anglijas makšķerēšanas vēsturē.

Frikadelīti sadala uz pusēm un šīs pusītes, tad arī liekas uz āķa. Uz viena āķa tiek uzspraustas četras pusītes no divām frikadelītēm. Uz āķa jāliek tās ļoti uzmanīgi, lai nesalūztu. Tālāk stāsta pats Meddoks: ”Es ievēroju, ka makšķernieki gaļas gabaliņus sagriež, bet jo lielāka ēsma, jo lielākas iespējas, ka pieteiksies tieši lielās zivis. Es izmantoju frikadelītes, kuras piesaista tieši lielās zivis, droši vien zivis piesaista to apaļā forma. Es frikadeles tieši izņemot tās no konservu kārbas. Protam no 4 pusītēm iznāk liela ēsma, bet pieteiksies jau arī tikai lielās zivi. Atsvaram jābūt pavisam nelielam vai arī nav vajadzīgs nemaz, ļaujot lai straume pati kustina ēsmu.

Sami ir jāķer straujās vietās. Parasti pa dienu es nosoļoju apmēram 3 km. Katrā straujtecē iemetu ēsmu divas – trīs reizes uz 10 min. ne ilgāk. Ja zivis šeit ir tad arī pēc pirmā vai otrā iemetiena tā izrādīs interesi par manis piedāvāto ēsmu. Iebarojamo ēsmu vispār neizmantoju. 

Iznāk, ka samam, kurš barojas straumē ir 2 – 3 sekundes laika, lai saķertu ēsmu, bet uz tās iepazīšanu tam laika neatliek. Tikko sams saķers ēsmu, aukla nostiepjas un uzreiz ir jāpiecērt. Vienas dienas makšķerēšanas laikā ir nepieciešamas vismaz 4 bundžiņas ar frikadelēm. 

Jāmet ir straujtecē, lai straume, ēsmu nestu uz seklumu. Divas trīs reizes iemeti un var doties uz jaunu vietu. Visas ēsmas izvēlos ņemot vērā straumes stiprumu, jo tieši sēkļos arī tie barojas”.

Kā īsts sava hobija cienītājs, Meddoks izmanto tikai kvalitatīvu aprīkojumu: kāts Shimano Aero Quiver ar spoli, Maxima aukla

Jāatzīmē, ka Govards Meddoks nekad svina atsvaru nestiprina tieši uz auklas, vispirms viņš uz tās uzvelk tievu kaprona caurulīti un tikai tad stiprina atsvaru.  Rekordsams bija 83 сm garš, bet tā apkārtmērs bija 48 сm. Pēc izmērīšanas un fotografēšanās tas tika atlaists atkaļ upē.

p.s. Latvijas lielākais sams ir izvilkts pagājušā gadsimta 2010. gadā, kad Daugava dāvāja 84.7 kg smagu ūsaini, tostarp Austrijā lielākais sams svēris 65 kg, Polijas rekords 63, bet Vācijas lielākais noķertais ūsaiņa svars ir 73 kg. Savukārt Krievija, kas ir slavena ar iespaidīgiem samiem dāvājusi makšķerniekiem 104 kg smagu ūsaini. Ir ziņas, ka zvejnieku tīklos ir vēl lielāki eksemplāri, piemēram Kubaņas upē ir izvilkts 2,5 m garš un 140 kg smags eksemplārs.

Mums bija...

     Mums bērnībā nebija interneta, nebija mobīlo telefonu, bet mums bija izdoma un vēlēšanās iziet laukā ar draugiem. Mēs stundām varējām spēlēt novusu vai monopolu (paši zīmējām un veidojām naudiņas), mēs spēlējām futbolu un volejbolu (kartupeļus), mēs braukājām ar riteņiem un tad mums parādījās interese par meitenēm. Ko tur slēpt, katram sētas puikam patika kāda meitene. Ar vilcienu mēs braucām un Jūrmalu, ticat vai nē, bet kopā mūs saskaitīja 16(!!!) bērnus jeb jauniešus. Bija jautrība. Jā, saprāta robežās mēs darījām arī blēņas, bet uzsveru saprāta robežās. Mums bija bail no atbildības. Mēs baidījāmies no vecākiem, mums bija zināmas bailes no kaimiņiem, jo viņi varēja izstāstīt vecākiem par mūsu blēņām. Mums bija cieņa pret skolotājiem, mēs viņus uzrunājām uz Jūs. 

Paraksts uz foto planšetes, datori... tfū.
(Foto no interneta)

       Šodien viena liela daļa jauniešu nezina, kas ir novuss, nezina, kā ir spēlēt bumbu, jā iespējams viņi ir baigie virtuozi datora lietās, bet nav nemaz sagatavoti dažādām dzīves situācijām. Atminos, es ar savu matemātikas skolotāju braucu makšķerēt. Šis kā jau mans skolotājs atminējās daudzas lietas par mani, bet kas man palika atmiņā uz mūžu, tie ir viņa vārdi: "Tu noteikti nebiji mans labākais skolnieks, bet tu paliki visiem atmiņā ar savām izdarībām. Es tev mācīju matemātiku un ģeometriju, bet es domāju tu nezini daudzas matemātiskas lietas, bet vienu es tev iemācīju gan, es tev iemācīju domāt. Es tev iemāciju domāt kā iziet no situācijām, no dažādām nestandarta dzīves situācijām, un par to man liels prieks." Tā, lūk... Pirms kaut ko darāt padomājiet kas un kā.

Pasmaidi

Ja ģimenē abiem patīk makšķerēt...

Interesanti

Patiesībā arī uz šī foto ir attēlota zivs...

Zivju tēviņi maina dzimumu

Upju piesārņojums veicina dzimuma maiņu zivīm. Par to vēsta apkārtējās vides izmeklējumu rezultāti, ko veica britu valdības aģentūra, ziņo BBC.

Par galveno iemeslu zinātnieki uzskata hormonu estrogēnu, tā ir viela kas ir sieviešu urīnā, kuras lieto pretapaugļošanās tabletes. Upēs šīs stipri iedarbīgās vielas iekļūst no kanalizācijām.

Izmeklējumi tika veikti 5 gadu garumā. Tika pētītas zivis desmit upēs. Gandrīz pusei tēviņu visās desmit upēs atrada ikrus, bet daudziem attīstījās mātīšu orgāni. Desmitā daļa vispār nevarēja izmest pieņus, ceturtajai daļai tēviņu pieņi nebija pilnvērtīgi.

Zinātnieki ir nobažījušies, ka atrogēns, kas ir upju ūdenī var nokļūt arī dzeramajā ūdenī un iespaidot vīriešu veselību. Tiesa aģentūras izmeklētāji šo etrogēnu dzeramajā ūdenī neatrada, taču tas speciālistus nepārliecināja. Viņi ir pārliecināti, ka mūsdienu tehnoloģijas šī hormona sīkās vienības, nevar iespaidot dzeramo ūdeni.

“Galvenais nav tikai zivis,” – saka zinātniece Sjūzena Džoblinga no Brunelas universitātes. – Viss tas ko mēs ēdam, smērējam uz ādas, ko nolaižam kanalizācijā vienalga nonāks upē. Tā kā apgalvot, ka mēs dzīvojam ķīmiskā kokteilī un es domāju ka ir nopietni iemesli uztraukties, ka tas pats, kas notiek ar zivju tēviņiem nenotiek arī ar vīriešu funkcijām.

Mana gailīšu audzētava

Droši vien daudzi akvāriju īpašnieki gaida ziņas no audzētavas. Divos vārdos sakot iet kruta, principā visi trauki pilni ar gailīšiem. Ir trauks, kurā ir mēnesi veci eksemplāri, ir kur apmēram 2 nedēļas veci, vienā ir kāpuri, kuriem tūlīt jāsāk peldēt, bet vēl vienā ir ikri, rīt atdalīšu fāterīti jo dro\si vien būs jau kāpuri.

Ēdam visu pēc kārtas, ciklopu, nematodes un sauso, paši mazākie protams pārtiek no infuzorijas. Viss notiek. Ja kādam interesē nematodes kultūra, tad ziņojiet, varēsim sarunāt.

Pasmaidi un saudzē sevi...

Un zivis var apreibt vai arī zivīm jūra arī var būt līdz ceļiem

Zivis lielā okeāna dziļumā pazīst apreibināšanās efektu, tiesa ne no alkohola, kā tas ir pierasts cilvēkiem, bet gan no lielā oglekļa dioksīda satura. Zivīm šajā laikā zūd koordinācija, un pilnībā pazūd baiļu sajūta. Viņu nervu šūnas pastāvīgi atrodas paaugstinātas uzbudināmības stāvoklī. Šīs neparastās parādības iemesls ir ūdens skābuma palielināšanās, ko izraisa lielais ogļskābes saturs tajā, ko rada oglekļa dioksīda un jūras ūdens mijiedarbības rezultātā.

Patti, iespējams pats vecākais zināmais zutis

      Viena ļoti interesanta zivs, kas līdzinās čūskai. Mēs viņu zinām kā zuti, kā Eiropas zutis. Šī čūskveidīgā zivs spēj pa sauszemi nolīst nelielus attālumus.

Zuti ilgu laiku uzskatīja par dzīvdzemdētāju, jo neviens nespēja atrast tā mazuļus vai vismaz nārsta vietu. Viens no šīs sugas pārstāvjiem tika noķerts tālajā 1860. gadā Sargasu jūrā un ievietots muzeja akvārijā Zviedrijā. Sagūstīšanas laikā zivtiņas aptuvenais vecums bija trīs gadi. Šim dzīvajam eksponātam pat tika dots ļoti jauks vārds – Patti. Pārsteidzošākais viņa biogrāfijā ir tas, ka Patti nomira tikai 1948. gadā, kļūstot par no visilgāk dzīvojošajām zivīm, nodzīvojis 88 gadus.