Pasmaidiet...

Foto no mana privātā arhīva

Visam spiningošanas inventāram jābūt labi pārredzamam, nekas nedrīkst palikt nepamanīts.

* * * * *

-          Kāda atšķirība starp bagātu un nabadzīgu makšķernieku?

-          Nabadzīgais savu “mersi” mazgā pats.

-          Kāda atšķirība starp makšķernieku un ceļu policistu?

-          Nekāda, abi augu dienu cer, ka beidzot tomēr ķersies.

-          Kāda starpība starp makšķerēšanu un elektrību?

-          Nekāda, par abiem jāmaksā.

-          Kāda starpība starp akvāriju un makšķerēšanas sacensībām izraudzītu ezeru?

-          Akvārijā parasti ir zivis.

Kā “darbojas” zivju peldpūslis?

Zivju peldpūšļi ir tie, kas ļauj zivīm pārvietoties ūdenī augšup vai lejup. Kā tas darbojas? Zivis dzīvo trīsdimensiju telpā, lai kustība uz augšu un uz leju būtu jākontrolē ar minimālu enerģiju. Peldpūslis nodrošina zivīm neitrālu peldamību, tāpēc to pārvietošanās uz augšu un uz leju prasa pavisam nelielas pūles.

Šis hidrostatiskais orgāns ir gaisa necaurlaidīgs maiss, kas jau vēsturiski veidojies no  membrānas, kas līdzīga kā zarnām.

Iespējams, ka sākotnēji pirmatnējās zivīm peldpūslis attīstījās kā papildus elpošanas orgāns, kā piemēru varu minēt Arapaimu. Tad evolūcijas rezultātā attīstījās cilvēku plaušas   un zivju peldpūslis.

Dažām zivīm ik pēc brīža (aptuveni reizi pusstundā) jāuzpeld ūdens virspusē pēc gaisa, bet citām peldpūslis piepildīts “zem spiediena” ar gāzei līdzīgu vielu, galvenokārt skābekli, kas zivs asinīs nonāk no īpaša gāzes dziedzera.

No aptuveni 425 mūsdienu zivju dzimtām dažām apmēram 80 dzimtām peldpūšļa nav vispār vai tas ir slikti attīstījies.

Zivis bez peldpūšļa parasti ir zivis, kas galvenokārt dzīvo uz grunts. Principā, šīm zivīm šī īpatnība ir priekšrocība. Noteikti šajā sakarā ir jāpiemin zivis kas dzīvo lielos dziļumos, kur pārāk augsts spiediens novērš gāzes burbuļu veidošanos uz zivju ķermeni. Daudzām ātri peldošām zivīm, piemēram, tunčiem, nav peldpūšļa vispār, iemesls pavisam vienkāršs, šis orgāns traucē zivij veikt ātru vertikālo kustību.

Peldpūšļa sekundārā loma ir arī dzirdei un skaņai. Daudzas uz grunts dzīvojošās un mazkustīgās zivis, piemēram, sams ir zaudējušas peldpūšļa hidrostatisko funkciju, bet pats orgāns ir saglabājies, pateicoties dzirdes funkcijai. Eņģeļa sams (Pimelodus pictus)  un haizivs sams (Hexanematichthys lookanni), izmanto peldpūsli, lai sajustu brīdinājuma skaņas.

Kurš tad nav turējis šķēpnesējus un pecīlijas?

     Šķēpnesēji un pecīlijas ir tikpat auglīgas kā gupijas. Tās var radīt vairākus metienus pēc vienas apaugļošanas. Akvāristi pavairojot šķēpnesējus bieži iegūst interesantus pēcnācējus gan pēc krāsu gammām, gan arī pēc spuru formām. Pecīlijām labāk tīk ciets ūdens, taču šīs zivtiņas lieliski iedzīvojas tikko ierīkotā akvārijā. Nereti pieredzējuši akvāristi tikko ierīkotā akvārijā vispirms ielaiž pecīlijas, lai tās izveidotu labvēlīgu vidi un tikai tad ielaiž akvārijā jau citas zivju sugas.

zīmējums no www.genoscope.cns.fr

     Augi pecīlijām kalpo gan kā slēptuves, gan arī kā barība, vislabāk šīs zivtiņas jūtas starp sulīgajiem un zaļajiem ūdensaugiem. Akvārijos, kuros ir šīs zivis praktiski nekad nav aļģes. Neskatoties, ka pecīlijas ir veģetārietes un pārtiek galvenokārt no augiem, tās jābaro arī ar augstvērtīgām sausajām barībām. Lai dažādotu barību ieteicams zivīm piedāvāt arī dzīvus vai saldētus trīsuļodu kāpurus, saldētas vai dzīvas dafnijas u.c.

        Brīvā dabā sastopami daudzi pecīliju veidi, taču pārdošanā parādās tikai divi veidi. Šie veidi tiek krustoti vieni ar otru un parasto šķēpnesēju, lai iegūtu jaunas krāsu variācijas un spuru veidus. Zivju pēcnācēji, kas kaut vienu reizi ir krustoti ar citiem veidiem zaudē savu zinātnisko nosaukumu neatkarīgi no tā kā izskatījās to senču forma. Taču akvāristi joprojām izmanto to zinātniskos nosaukumus, kuras atgādina izveidojušās formas. Piemēram, plankumainās pecīlijas (Hiphophorus maculatus) pazīstamākās formu variācijas ir sarkanā, gaišzilā, “komēta” un “pliska”. “Pliska” ir hibrīds, kur nepieciešami “komētas” un parastā šķēpnesēja gēni. Savukārt no Hiphophorus variantus iegūtas tādas formas kā “rītausma”, “marigold”, “tīģeris” un “smokings”. Visi šie daudzveidīgie varianti viegli krustojas savā starpā, tāpēc bieži vien iegūsiet jaunas formas un krāsas, kas nav iepriekš aprakstītas, taču galvenais, ka jauniegūtās krāsu un formu variācijas patīk pašam.

      Izveidotie šķēpnesēji  (Hiphophorus helleri) līdzīga lielajām pecīlijām. Tēviņi no mātītēm atšķiras pēc gonopodijas, taču ja zivis vēl nav nobriedušas, tad pēc šķēpa. Šķēps tas ir astes spuras pagarinājums. Pastāv mīts, ka šķēpnesēji savas dzīves beigās iziet dzimuma reversiju, kad mātītēm attīstās gonopodija un šķēps. Šis mīts balstās uz to, ka daudziem šķēpnesēju tēviņiem nepieciešams ilgāks laiks lai sasniegtu dzimumgatavību, nekā citām tāda paša izmēra zivtiņām. Viņi tiešām līdzinās mātītēm līdz brīdim, kad tām attīstās gonopodija kā tēviņiem, taču apaugļot šīs zivis nevar, tāpēc īsta dzimumu maiņa nenotiek.

       Šķepnesēji, tāpat kā pecīlijas un gupijas ir populāras zivtiņas satrp iesācējiem akvārsitiem, no nav prasīgas, viegli vairojas un ir daudzkrāsainas. Tomēr populārākie veidi ir divastainie un daudzspuru šķēpnesēji, kas pazīstami ir kā Simpsona šķēpnesējs. Šķēpnesēji ir sastopami visdažādākajās krāsu variācijās, sarkani, melni, dūmakaini, kā arī albinosi.

     Šīs zivtiņas ieteicams turēt lielā akvārijā, tā tās ir kustīgas. Turot vienā akvārijā vienlaikus vairākus tēviņus, tie izrādās viens otram, lai konkurents saprastu, ka viņš ir lielāks un spēcīgāks.

     Akvārijā ieteicams izveidot augu biezokņus, lai mātītēm būtu kur noslēpties no uzmācīgajiem tēviņiem un citām zivīm, augi ideālas slēptuves arī zivju mazuļiem. Šķēpnesēji nereti izlec no akvārija, tāpēc ieteicams noslēgt akvāriju ar vāku. Nereti pieaugušās mātītes var sasniegt pat 10 cm garumu. Nav ieteicams šādu mātīti ievietot plastmasas nārsta traukos, kas paredzēti dzīvdzemdētājām, jo zivtiņa var piedzīvot lielu stresu, strauji peldēt no viena stūra uz otru un savainoties vai pat aiziet bojā. Daudz prātīgāk būtu lielās dzīvdzemdētājas ievietot speciālā nārstam sagatavotā akvārijā.

Vai lašiem ir kompass?

      Zuši un laši ir ļoti noslēpumaini, zinātniekiem un ihtiologiem ir daudz neskaidrību. Viens no noslēpumiem ir, vai laši pēc ilgas prombūtnes tiešām atgriežās savā ūdenskrātuvē, kur tie ir izšķīlušies. Zinātnieki cer atrast risinājumu. Rīko dažādus zinātniskus eksperimentus. Viens šāds eksperiments par lašu populāciju notika ASV. Konkrēti eksperimentam tikai izraudzīti Klusā okeāna laši.Kāds kompass palīdz lašiem atrast ceļu uz savu dzimto upīti? Uz šo jautājumu galīgās atbildes vēl nav. Bet zinātnieki uzskata, ka atminējums ir jāmeklē pašu lašu ķermeņa uzbūvē. Bet fakts, ka zivis atgriežas dzimšanas vietās ir pārbaudīts vairākkārt. 

foto no www.direct-press.ru

     Gadus piecpadsmit atpakaļ Sietlā, universitātes teritorijā, kurā liela uzmanība tiek pievērsta tieši zivju pētījumiem, profesors Donalds, tagadējais pensionārs pierāda, ka laši patiesi atgriežas savā “dzemdību namā”. Nopeldējuši tūkstošiem kilometrus, par daudzām pasaules jūrām, viņi atpazīst savus dzimtos ūdeņus. 

       Eksperiments bija ļoti vienkāršs. Laboratorijā profesors Donalds inkubēja ikrus, bet brīdi pirms mazuļu izšķilšanās viņš pārnesa tos uz dīķi. Šeit mazuļiem bija lieliska vide, tīrs ūdens, daudz dažādas barības, dīķī ietecēja daži strautiņi. Mazuļi šeit atradās vairākus mēnešus. Pēc tam zinātnieks tos iezīmēja un jau paaugušies mazuļi pameta dzimto dīķi, pa kanālu, pa strautiem un dažādiem citiem labirintiem viņi iepeldēja okeānā pie Sietlas.

      Pagāja četri gadi. Un septembrī profesors Donalds katru dienu gāja uz dīķi raudzīties zivis. Nav grūti iedomāties ko profesors sajuta, kad kādu dienu ieraudzīja, kad pa cauruli, kas savieno divas ūdenskrātuves bija redzamas lielas, spēcīgas zivis. Noķēra vienu, otru, bet astē pazīstamais iezīmējums. Iedomājieties tikai: okeāna plašums, bet tiek izraudzīts kurs uz Sietlu, pēc tam līcis, dažādas pietekas, pilsētas kanāls, motoru troksnis, bet nekas nespēja apturēt zivju atgriešanos un, lūk, jau šūpulis, kura lielums ir kā futbola laukums.Šis veiksmīgais eksperiments ļoti iespaidoja profesoru. Un viņš turpināja uzsākto darbu. Viņš inkubēja ikrus no zivīm, kas atgriezās septembrī un izaudzēja zivis, kas ir atgriezušies no lielā okeāna mazajā pilsētas dīķītī.

foto no http://www.fgids.com

    Lašu ceļš uz dzimteni – nārsta ezeru, upīti vai strautu ir dramatisks ceļš nāvē. Iepeldot no sāļā okeāna ūdens saldūdenī, Klusā okeāna laši pārtrauc baroties, vienīgi pēc inerces viņi pa ceļam var kaut ko noķert. Zivju izskats izmainās – tēviņiem uzaug kupris, apakšējais žoklis savērpjas uz augšu, veidojas tāds kā āķis, bet sudrabotā krāsa apsūbē, ķermenis noklājas ar brūniem pleķiem, bet mātītes kļūst ugunīgi sarkanas. Tikai uz priekšu, uz savu dzimto vietu. Diennaktī laši veic pat simts kilometrus, pārvar dažādus šķēršļus, kuru augstums sasniedz pat trīs metrus, bet sasniedz savus dzimtos ūdeņus. Galīgi bez spēka, spējīgi veikt tikai pašu galveno savas dzīves aktu – nārstu. Akmeņainā gruntī zivis ar asti izrok seklas bedrītes. Virs kurām veidojās pāri. Mātītes iznērš ikriņus, tēviņi viņus aplej ar pieņiem un pāris aizrok bedrītes. Un viss. Veco lašu dzīve ir beigusies. Nav vairs spēka pat pretoties straumei. Viņi vairs nelīdzinās skaistajiem spēcīgajiem lašiem, to astes ir grūti aprakstīt, laši nobeidzās. Pat lāčiem, šīs zivis nerosina apetīti. Viņus pārtikā lieto tikai orleāni un kaijas. 

      Šo zivju dzīve ir tā “ieprogrammēta”. Ja nebūtu vecāku nāves, mazās necilās upītēs nebūtu dzīvības, nebūtu no kā pārtikt bezpalīdzīgajiem mazuļiem, kuru dzīve tikai sākās. Vecāku ķermeņi dod mēslojumu akmeņainajai gultnei, kurā barību var atrast mazie lasēni. Tāda ir dzīve.

Akvārija zivtiņu izvēle un iegāde

Akvārijos tiek turētas aptuveni 2000 saldūdens zivju sugas, un to izvēle ir ļoti svarīga, tas nav tik vienkārši, kā sākumā tas šķiet. Cilvēks nedrīkst vadīties tikai pēc savām vēlmēm, tāpat nedrīkst vadīties pēc principa patīk vai nepatīk, tas viss ir daudz sarežģītāk. Izvēloties, ir svarīgi ņemt vērā, ka ne visas sugas var sadzīvot viena ar otru: dažas zivis ir plēsoņas vai var izaugt ļoti lielos izmēros, un nākotnē tām iepriekš izvēlētais akvārijs kļūs vienkārši stipri par mazu, citas var rūpīgi sabojāt zemūdens interjeru, jo zivis visu laiku rokas pa grunti un izvēlētie un rūpīgi sastādītie augi nespēs iesakņoties, savukārt dažas ir bīstamas cilvēkiem, piemēram, piranjas vai daži sami, kuriem ir indīgi ērkšķi.

Akvārija zivis var iedalīt divās grupās:

1. Prasīgās zivis: eksotiskas zivju sugas, kurām ir vajadzīgi īpaši apstākļi, kuri būtu pēc iespējas tuvāk to dabiskajam biotopam. Parasti šādas zivis nevairojas nebrīvē, tās tiek zvejotas savvaļā un atvestas pie izplatītajiem. Iesācēju akvaristiem nav ieteicams iegādāties šādas zivis ne tikai sakarā ar grūtībām, kas saistītas ar adaptāciju un uzturēšanu, bet arī tāpēc, ka iespējams ievest neārstējamas slimības ar importētām zivīm, kas var iznīcināt visu, kas dzīvo akvārijā.

2. vienkāršās zivis: ir zivju sugas, kas var izdzīvot dažādos apstākļos. Šādas zivis ir izturīgas jau no dzimšanas, tās brīvā dabā ir pieradušas pie atšķirīgām ūdens īpašībām, vai arī tās ir veiksmīgi aklimatizējušās vairākās paaudzēs. Tomēr, neskatoties uz šo daudzpusību, zivis jūtas labāk , ja akvārists cenšas zivij nodrošināt pēc iespējas dabīgākus apstākļus. Ļoti populāras ir: dzīvdzemdētājas, labirintzivis, karpu dzimtas zivis, mazās haracīdas u.c.

Kas jāņem vērā izvēloties un pērkot zivis?

1. Akvārija izmēri

Atkarībā no akvārija lieluma, iespējamo sugu skaits var palielināties vai samazināties. Izšķiroša nozīme ir pieaugušo zivju izmēram. Parasti zooveikalos tiek pārdotas jaunās zivtiņas. Pirms iegādes vēlams būtu uzzināt cik lielas tās izaug. Iespējams nākotnē akvārijs var kļūt par mazu.

2. Zivtiņu izmērs

Mazāk jeb pavisam nepieredzējušu akvāristu kļūda ir, ka salaiž vienā traukā dažāda izmēra un rakstura zivis. Ļoti bieži notiek tā, ka lielās vienkārši apēd mazākās, pat ja nav gaļēdājas. Otra problēma var būt, ka lielākās vienkārši dzenā mazākās, līdz mazākās iespiežas akvārija stūrī un baidās meklēt barību. Pēc laika zivtiņas var saslimt un aiziet bojā, tā teikt bada nāvē.

3. zivju uzvedība

Uzziniet par vēlamo zivju temperamentu un uzvedību. Iespējams, tās pieder pie teritoriālajām sugām, kas agresīvi aizsargā akvārijā kādu akmeni vai vienkārši teritoriju, iespējams tās ir pārāk aktīvas, bet varbūt tās ir plēsējas. Nevienā no manis pieminētajiem piemēriem citiem kaimiņiem nebūs ļoti viegli sadzīvot un zivis būs stresā.

4. Savas dzimtas īpatnības

Dažās zivju sugās divi vai vairāk tēviņi nevar sadzīvot mierīgi vienā akvārijā. Patstāvīgi notiek sadursmes, pirmkārt tas attiecināms uz gailīšiem un daudziem cihlīdu veidiem. Ir zivtiņas, kas nespēj dzīvot vientulībā, tām nepieciešams bars.

5. Barošanas īpatnības

Uzziniet, kas ir galvenā Jūsu zivju barība. Dažas ir iemācījušās pārtikt tikai no sausās barības citām nepieciešami dažādi kāpuri un kukaiņi, ja ne dzīvā veidā, tad vismaz saldētā. Novērtējiet savas spējas. Vai būs iespēja un vēlēšanās, piemēram, doties uz tuvāko makšķernieku piederumu veikalu pēc svaigiem odu kāpuriem. Varbūt uzglabāt tos saldētavā?

6. Akvārija zivtiņu turēšanas īpatnības

Uzziniet, kādas ir vienas vai otras zivtiņas prasības. Dažas no sugām ir patiešām grūti uzturēt, tas aizņem daudz laika un finanansiālu resursu, piemēram, akvāriju karaļi diskusi, bet protams ir sugas, kas neprasa praktiski nekādas pūles, piemēram, gupijas.

Turklāt daudzas zivis dzīvo dažādos hidroķīmiskos apstākļos. Piemēram, jūs esat izvēlējies zivis, kurām nav nepieciešama lielāka uzmanība, ir miermīlīgas pret otru un ēd vienādu barību, tomēr vienām zivīm nepieciešams mīksts ūdens, citām zivīm ciets ūdens, savukārt citas dzīvo aukstā ūdenī, bet citām patīk silts ūdens. Apvienot šīs prasības neizdosies.

7. Iegādāšanās iespējas

Apsveriet iegādāšanās iespējas. Ne visas vēlamās zivtiņas iespējams iegādāties tuvējā veikalā. Esmu savus lolojumus gaidījis pat apmēram pusgadu. Uzziniet visu kādas ir iespējas iegādāties vai pasūtīt Jūsu pilsētā. Vienmēr izrunājieties par cenu, lai vēlāk nebūtu pārpratumu. Vēlams būtu uzzināt arī par veikala reputāciju. 

P.S. Ļoti labs veikals ir Jelgavā, tās saimniece Ilva vienkārši ir burvīga un zinoša pārdevēja.

Mans pirmais akvārijs

Laikam jau katrs no mums ir redzējis akvāriju, vieni zooloģiskajā dārzā, citi zooveikalā, bet citi savukārt to ir redzējuši pie drauga mājās. Katrs akvārijs savā ziņā ir unikāls, jo tas ir iekārtots atbilstoši katra personīgajām vēlmēm. 

Foto: Igors Vinogradovs

Mana aizraušanās ar akvārijiem sākās laikam 1977.gadā, kad tikko beidzu pirmo klasi. Kāds draugs man uzdāvināja vienu gupiju, kas nekavējoties tika ielaista tējas glāzē. Pēc minūtēm piecām septiņgadīgais puika jau ielaida savu zivtiņu puslitra burciņā, kurā zivtiņa dzīvoja apmēram divas – trīs dienas. Un tad kļuvu par sava pirmā akvārija īpašnieku. Tā tilpums bija apmēram 16l, uzdāvināja man arī grunti, kuru daudz nedomādams iebēru akvārijā, ielēju krāna ūdeni un ielaidu zivtiņu. Bet zivtiņai taču vienai skumīgi. Kopā ar mammu aizbraucām uz vienīgo zooveikalu Vecrīgā, kur iegādājāmies dažas, kā man likās, pašas skaistākās zivtiņas – skalārijas jeb kā toreiz teica spurlapas, kas gan drīzumā aizgāja bojā. Nebija taču nekādu zināšanu, to, ka vajadzīgs “speciāls” ūdens, un ka nepieciešama ir zināma temperatūra, tilpums un barība. Sākās lielā informācijas meklēšana. Kļuvu gudrāks ar katru dienu. Trešajā klasē ar šo “slimību” sasirga vai visi klases puikas. Notika zināšanu apmaiņa un tika gūta salīdzinoši liela pieredze. No savām kļūdām mācījos, un drīzumā jau kļuvu par Maskavas jauno akvāristu kluba biedru, jo Rīgā jau nekā tamlīdzīga nebija. Vēlāk jau viens no dibinātājiem Latvijas Akvāristu klubā, diemžēl klubs aizgāja nebūtībā, tagad esmu Harkovas Akvāristu kluba biedrs. Auga interese, jo daudz lasīju grāmatas par akvārijiem tiesa gan krieviski, jo citās valodās informācijas praktiski nebija pieejama. Vienlaicīgi turēju vairākus akvārijus. Vienā dzīvoja pirmā mīlestība – gupijas, citā nārstoja labirintzivis (gailīši, gurami) un tad nāca kārta arī cihlīdām, kas, manuprāt, ir skaistākās un gudrākās zivis.

Tagad mana bērnu dienu grāmatu, rakstiņu un bildīšu kolekcija ir stipri vien papildinājusies ar grāmatām dažādās pasaulēs valodās, dažas ir ļoti retas, piemēram vārdnīca, kura izdota vien 500 (!!!) eksemplāros. Nu jau vairākus gadu desmitus pats rakstu par zivīm un akvārijiem. Ukraiņi uzaicināja darboties viņu žurnālā "World Fauna", rakstu krievu valodā. Gūti ir panākumi, arī starptautiskā mērogā, protams bijušas arī neveiksmes.

 Tā aizsākās mīlestība uz akvārija zivīm, mīlestība, kura turpinās nu jau vairāk kā 40 gadus.

Jebkurš cilvēks tuvāk iepazīstoties ar akvāriju ierauga visdažādāko krāsu gammu un formu zivis. Nezinoši cilvēki domā, ka kopt un uzturēt akvāriju ir ļoti sarežģīti, bet patiesībā tā tas nav.

Visu nepieciešamo tagad ir iespējams iegādāties zooveikalos, galvenais lai atļautu līdzekļi un būtu vēlēšanās.

Pastāv pamatots uzskats jo lielāks akvārijs, jo mazākas ir rūpes par to. Lielais ūdens tilpums rada zivīm un augiem dzīvošanai nepieciešamos apstākļus un pieredze liecina, ka lielā rezervuārā ir vieglāk uzturēt optimālo bioloģisko līdzsvaru.

Iesācējiem ir ieteicams iegādāties akvāriju, kura tilpums ir apmēram 80 – 100 litri. Šāda tilpuma akvārijs ir pietiekami pārskatāms un zivis jūtas līdzīgi dabiskiem apstākļiem. Protams, to nevajag pieņemt kā likumu, jo arī mazāka tilpuma akvārijā ir iespējams ieraudzīt zivis visā to krāšņumā.

Vienkārši skaisti akvāriji

Akvāriji, kas prasa milzīgu darba ieguldījumu, bet neprasa komentārus. Skataties paši...