Danio dzīves stāsts

Pasaulē pastāv apmēram 45 danio veidi, kuri atrodami  Dienvidu Austrumu Āzijā, Ziemeļaustrumu Ķīnā un Bangladešā. Pats vārds danio ir cēlies no bengāliešu vārda „dhani”, ko tulkot varētu, kā „uz rīsa lauka”, šoreiz ieskatīsimies danio rerio dzīves stāstā, kas Latvijā ir populārākais no visiem citiem danio veidiem. To latīniskais nosaukumus ir Brachydanio rerio. Šīs mazās un dzīves priecīgās zivtiņas brīvā dabā ir meklējamas Indijas Austrumos un Bangladešā. Eiropā tās tika ievestas tikai XX gadsimta sākumā. Visticamāk, ka tās vispirms tika ievestas Vācijā, bet ir ziņas, ka vispirms tās nokļuvušas Krievijā un tikai pēc tam tās tika piegādātas arī citām lielākajām Eiropas pilsētām.

foto no http://www.noldus.com

Ārējais izskats. Danio ir šaurs un apmēram 4 – 4,5 cm garš ķermenis. Galva, salīdzinot ar spurām, ir neliela. Muguras un anālā spura ir novirzītas uz aizmuguri. Zvīņas ir mazas. Mutes kaktiņos ir manāmi divi mazi ūsiņu pārīši.

Tām piemīt vienkāršs, bet pievilcīgs krāsojums. Uz ķermeņa gaiši pelēkā fona izdalās melnzilas joslas, tās stiepjas no galvas, skarot astes spuru un anālo spuru. Tēviņi slaidāki un nedaudz mazāki par mātītēm. Tēviņiem ir spilgtāka krāsa un uz anālās spuras ir no 1 – 2 svītrām vairāk nekā mātītēm.

Turēšana. Danio Rerio ir pieticīgas zivtiņas, kas vislabāk jūtas barā. Tās var dzīvot pat nelielā akvārijā, tomēr labāk turēt plašā un apmēram 40 – 50 cm garā akvārijā. Akvāriju ir nepieciešams nosegt, jo zivtiņas mēdz izlēkt no ūdens. Arī pret ūdens sastāvu šīs zivtiņas nav prasīgas, tomēr ūdenim jābūt svaigam. Zivju turēšanai nepieciešamā neitrāla ūdens reakcija pH – 7,0, temperatūrai jābūt +18 – 30 °C, tās pat pacieš temperatūras pazemināšanos līdz +15 °C, tomēr vislabāk jūtas, ja ūdens ir +22 – 24 °C silts.

Akvārija stūros ir jābūt augiem, tādiem, kā valsinērija, kabomba un citi. Akvārija vidusdaļā ir jāatstāj brīva vieta peldēšanai, kā arī zivju barošanai. Citi autori iesaka, lai akvāriju nedaudz apspīdētu saule, jo šādi zivtiņu krāsa ir daudz pievilcīgāka.

Barojas šīs zivtiņas ar jebkura veida dzīvo barību, kā arī ar dažādu veidu sausajām un mākslīgajām barībām, kuras tās ķer ūdens vidējos un augšējos slāņos.

foto no www.biol.unt.edu

Pavairošana. Dzimumgatavību Danio Rerio sasniedz 3,5 – 6 mēnešu vecumā, atkarībā no tā cik pilnvērtīgi tās barotas. Šīs zivtiņas ir vienkārši arī pavairot, turklāt jebkurā gada laikā. Tēviņus un mātītes uz dažām dienām atdala dažādos akvārijos, ieteicams, lai akvārijā būtu vismaz 15 – 20 litru ūdens, bet temperatūra 24 – 26°C robežās, turklāt svarīgi ir tos kārtīgi barot ar sīkiem trīsuļodu kāpuriem un dafnijām. Tēviņus ieteicams turēt akvārijā, kura temperatūra ir 2 – 3 grādus augstāka, nekā kopējā akvārijā. Kad tēviņi sāk dzenāt viens otru, cīnīties savā starpā un izplest spuras, viņi ir gatavi nārstam. Mātītes gatavību nārstam iespējams noteikt pēc vēdera. Mātītēm, kurām ir nobrieduši ikriņi, vēders ir kļuvis resnāks ne vien tā priekšējā daļā, bet arī aizmugurējā, pie anālās spuras daļas. Nārstam var nodalīt pāri, tomēr labāk vienu mātīti un divus tēviņus.

Par nārsta vietu ieteicams izmantot mazus un garus akvārijus, kuru tilpums ir apmēram 5 – 12 litri, ūdens augstumam jābūt apmēram 15 cm.

Uz gultnes novieto nārsta režģi (tīkls, caur kuru izkrīt ikriņi), kā arī ieliek dažus sīklapainus augus. Nārsta akvārijā ūdeni iepilda no tīra akvārija, turklāt svarīgi, lai ūdens tiktu filtrēts. Var protams ieliet arī svaigu, bet nostādinātu ūdeni. Ūdens cietumam lielas nozīmes nav, aptuveni pH 7,0, bet temperatūrai jābūt +23 – 26°C, noteikti ir nepieciešama ūdens airācija.

Vaisliniekus (2 – 3 tēviņus un vienu mātīti) nārsta vietā ievieto vakarā, nodzēš gaismu un ieslēdz sildītāju, lai līdz rītam temperatūra būtu pacēlusies par 3 – 6 C. Ūdens temperatūrai ir jābūt +25°C, lai gan daudzi akvāristi uzskata, ka danio var nārstot pat pie zemas + 17°C temperatūras. Pa nakti zivtiņas pierod pie jaunās mājvietas, un nārsts parasti sākas no rīta, kad akvārijā sāk parādīties gaisma un augi sāk “ražot” skābekli.

Zivtiņas šaudās pa akvāriju. Tēviņi nepārtraukti seko mātītei un cenšas iesist tai pa vēderu. Drīz vien mātīte nogurst un nokļūst tēviņu “apskāvienos”, tēviņi ar veiklām kustībām no mātītes izsit ikrus, kurus pēc tam nekavējoties aplaista ar pieņiem. Ikru nēršana vai precīzāk ikru izsišana notiek ar nelieliem pārtraukumiem, kas ilgt apmēram piecas minūtes. Parasti nārsts ilgst apmēram stundu. Iznērsto ikru skaits ir atkarīgs no mātītes izmēriem un gatavības nārstam, parasti to skats svārstās no 50 – 400 ikriņiem.

Uzreiz pēc nārsta vaislinieki no akvārija ir jāizņem, jo vaislinieki ikrus labprāt apēd. Pēc vienas vai divām nedēļām nārsts ir jāatkārto, jo savādāk nākamie ikriņi mātītes vēderā pārgatavosies un tad mazuļi neizšķilsies, ir pat dzirdēti gadījumi, ka mātītes atsakās nērst ikrus. Viena mātīte pēc kārtas var nārstot 5 – 6 reizes.

Kāpuriņi izšķiļas pēc 36 - 48 stundām. Pirmās 2 – 3 diennaktis mazuļi karājas pie augu lapām vai pie stikla, pēc tam tikai sāk peldēt un baroties. Par starta barību noteikti ir jāuzskata infuzorijas vai cieti vārītas olas dzeltenums. Pēc dažām dienām mazuļus var pārvietot uz lielāku akvāriju un piedāvāt mazajām zivtiņām “dīķu putekļus”. Mazuļi aug ātri, to krāsas parādās apmēram pēc mēneša, bet dzimumgatavību tie sasniedz 3 – 4 mēnešos, ja mazuļi ir auguši pie zemas ūdens temperatūras, tad to attīstība var ieilgt.

Labus pēcnācējus var iegūt gan no vairākiem vaisliniekiem, gan arī no viena pāra, tiesa gan šādā gadījumā apaugļoto ikriņu būs krietni vien mazāk.

Bieži vien uz nārstu noliktā mātīte ielien starp ūdensaugiem un nemaz nereaģē uz tēviņa aplidošanu. Tas liecina par to ka ikri vēl nav nobrieduši vai arī tie ir pārgatavojušies. Jebkurā gadījumā vaislinieki ir jāatstāj nārsta akvārijā uz dažām dienām un kārtīgi jābaro. Ja arī pēc tam nārsts nav sācies un mātītes vēders nav ļoti liels, viņš no akvārija ir jāizņem uz pāris dienām un atkal kārtīgi jābaro.

Savukārt ir gadījumi, kad bez cilvēka uzmanīgas iejaukšanās iztikt nevar. Mātītei ar lielu vēderu, kas atsakās nārstot, ir jāpalīdz. Vispirms vaisliniece ir jānoķer, tad jāietin mitrā lupatiņā un viegli jāsaspiež turot to starp lielo un rādītājpirkstu un jāizspiež ikri. Ja operācija ir noritējusi uzmanīgi, bez steigas, tad pēc 4 – 5 dienām tā atkal varēs dot pēcnācējus.

Kad guļ akvārija zivtiņas un vai vispār tās guļ

Iekārtojot akvāriju un iegādājoties akvārija zivis, daudziem zivju īpašniekiem rodas jautājums - vai viņu mājdzīvnieki guļ? Protams, zivīm, tāpat kā visām dzīvām lietām uz Zemes, ir nepieciešams miegs. Tomēr šis process ar zivīm notiek tikai tām īpašā veidā.

Zivju miega īpatnības

Zivju miegs fizioloģiskā līmenī ievērojami atšķiras no cilvēka miega. Galvenās funkcijas ir: smadzeņu darbība pirms aizmigšanas un pēc tā neatšķiras;

• zivīm nav acu plakstiņu, tāpēc viņu acis vienmēr ir atvērtas;

• zivs smadzenes miega laikā neatdalās no realitātes, šī īpatnība palīdz tām novērst plēsīgo sugu uzbrukumus;

• miega laikā viņi spēj uztvert temperatūras izmaiņas un citu tuvumā esošo īpatņu kustības.

Iznāk, ka zivis nespēj iekrist dziļā miegā, kas ļauj kaut kā izsekot visam apkārt notiekošajam. Miega laiks un ilgums ir atkarīgs no sugas.

Kā atpazīt guļošās zivis

Ir diezgan grūti saprast, kad akvārija zivis atrodas miega stāvoklī, jo viņu acis taču vienmēr ir atvērtas. Kopumā šis process izskatās tā, it kā īpatnis ūdenī vienkārši nedaudz šūpojas. Bet ir arī citas pazīmes, pēc kurām jūs varat noteikt, ka zivs guļ:

Īpatnis ilgstoši nepārvietojas un atrodas tuvu akvārija gruntij.

Peld pa straumi, patstāvīgi pieskaroties ūdensaugiem.

Atrodas atsevišķi no citiem akvārija iemītniekiem.

Guļ uz sāniem vai vēdera uz zemes.

Dažādas zivis guļ dažādi, jo ļoti svarīga loma ir zivs peldpūslim. Zivis var gulēt pat “karājoties gaisā”, savukārt zivis kurām nav peldpūšļa vai tas ir slikti attīstīts, piemēram dažādi sami un bocijas guļ uz grunts. Vēl jau zivis iedalās dažādos paveids, piemēram nakts zivis iziet medībās, kad citas zivju sugas jau guļ. Iekārtojot akvāriju šis ir jāņem vērā. Zivīm, kurām ir peldpūslis aizmigt var “karājoties gaisā”. Eksperti neiesaka abas sugas turēt vienā akvārijā, jo tas var nelabvēlīgi ietekmēt to attīstību un miegu.

Iecienītākās gulēšanas vietas

Akvārija gultne tiek uzskatīta par iecienītāko zivju atpūtas vietu. Tomēr šis pieņēmums nav pilnīga taisnība. Miega laikā dažādi īpatņi izvēlas savam tipam piemērotas vietas. Tie ietver:

ūdens vidējie slāņi, kurā zivtiņa ir “pakārusies”;

netālu no vai uz grunts, lai jūs varētu apgulties uz vēdera vai sāniem;

starp ūdensaugiem vai citām akvārija dekorācijām.

Ir vērts atzīmēt, ka, lai aizmigtu, zivīm patīk izvēlēties noslēgtas vietas, kur neviens viņas netraucēs. Lai redzētu, kā īpatnis guļ, jūs varat izveidot speciālu nakts apgaismojumu, kas ieslēdzas tikai naktī. Šādu apgaismojumu sauc par mēness gaismu, tie ir gatavoti no ziliem LEDiem, bet pateicoties šim apgaismojumam, bez stresa zivtiņām var sekot kur un kādā stāvoklī tās atrodas un kur atpūšas. Zivis zilo gaismu uzņem mierīgi.

Miega process zivīm ir diezgan interesanta parādība. Lai izpētītu viņu uzvedību, ir pietiekami izprast viņu fizioloģiskās īpašības un nedaudz novērot. Galvenais ir radīt ērtus apstākļus akvārija iemītniekiem, pateicoties kuriem viņi var dzīvot ilgāk.

 

Mīti un realitāte par gailīšiem

Bieži vien jūs varat dzirdēt un pat redzēt dažādus mītus, interesantus šausmu stāstus par gailīšiem... Paskatīsimies, kas ir taisnība un kas ir fantastika jeb mīts...

1. Gailīši var dzīvot glāzē ūdens apakšā – MĪTS!

REALITĀTE – nevis dzīvot, bet izdzīvot! Jā, ar to var pietikt izdzīvošanai, jo tā ir labirinta zivs un elpo atmosfēras gaisu. Bet laika gaitā tas pārvēršas par izsmeltu zombiju ar pielīmētām spurām un apātiju. Šādas zivis nedrīkst audzēt un pavairot vai tām ir vāji un nepilnīgi pēcnācēji. Šī satura metode ir pielīdzināma cilvēku soda izciešanas vietai!

2. Šīm zivīm ir piemērots apaļš akvārijs – MĪTS

REALITĀTE – Nē, tā nav!

Tā kā akvārijā nav stūru, tad zivtiņai būs ērtāk atpūsties un pavadīt brīvo laiku. Šie akvāriji izkropļo gailīša izskatu  attēlu. Zivtiņai var rasties stress! Turklāt apaļie akvāriji vairs nav modē un šobrīd skaistās, kā slikta gaume.

3. Viegli uzturamas zivis iesācējam un pat bērnam – MĪTS

REALITĀTE – protams, ka nē! Galu galā zivīm vajadzētu justies labi, aktīvi peldēt.

Un tā, lai gailītis justos labi, zivtiņas turētājam vajadzīgas noteiktas prasmes, jārada zivtiņai īpaši apstākļi un jārūpējas par to, proti, seko līdzi noteiktai ūdens  temperatūrai un tā parametriem, barībai jābūt svaigai dažādai, regulāri jāmaina. Turklāt jāatceras, ka gailīši ir lieli individuālisti, kuriem ir savs raksturs, ieradumi un prasības. Akvāristam šīm prasībām  jābūt gatavam un nevis “jālauž” zivtiņas raksturs.

4. Ja mātīte never nonārstot, tad viņai rodas cistas – MĪTS

REALITĀTE – normālas, veselīgas un jaunas mātītes vienkārši nometīs ikrus un viss būs kārtībā!

Problēmas ar mātītes olnīcām rodas vairāku faktoru dēļ – stress, slikts uzturs, ģenētika, traumas, izsīkums, slikti dzīves apstākļi.

Protams, nārsts labvēlīgi ietekmē zivju veselību, ja vien tas nav kuprlasis, bet pat bez nārstošanas  zivis var dzīvot ilgi un aktīvi.

5. Zivis var mainīt dzimumu – MĪTS

REALITĀTE – Betta dzimtas zivīm nav iespējams mainīt dzimumu. Dažkārt mātītēm ir tēviņa raksturs, bet izpildīt tēviņa funkcijas tās nevar.

6. Tēviņš veido ligzdu, tas nozīmē, ka steidzami jāgatavojas nārstam – MĪTS 

REALITĀTE – tā ir tikai tēviņa dabiskā nepieciešamība (tāpat kā cilvēkam doties uz darbu), parādot hormonālo aktivitāti un labsajūtu! Nav nepieciešams histēriski meklēt mātīti nārstam.

7. Tēviņš izlec no ūdens, tāpēc tas viņam ir slikts akvārijā – MĪTS

REALITĀTE – viņi šādi bieži atpūšas arī dabā, tie aizbēg no plēsīgām zivīm, parazītiem, saviem sugas brāļiem vai vienkārši sauļojas. Tur nav nekā slikta, ja vien, protams, akvārijs ir ar vāku.

8. Mazi mazuļi pēc nārsta ir slikti! MĪTS

REALITĀTE - katrai zivij ir savs unikāls gēnu komplekts ar pazīmēm. Daži izpaužas uzreiz, citi vēlāk! Kāds uzrāda labu izaugsmi, kamēr kāds ir spilgtā krāsā, citiem ir interesantas ķermeņa un spuru formas. Viņi visi ir pelnījuši iztiku un vietu zem saules, pretējā gadījumā mēs nebūtu ieguvuši tādu formu, krāsu un izmēru dažādību, kāda mums ir tagad - pusmēness, dambo, vainags, divastainie, pūķi (iespējams, pavisam drīz būs jauni paveidi!

Padomu vācelīte

.

Karstā vasarā rodas grūtības ar slieku uzglabāšanu, nereti viss iepriekšējo dienu darbs (ja nepērk veikalā) ir veltīgs sliekas ir nobeigušās.

Nelaime ir tā, ka sarokot daudz sliekas, tās tiek turētas mazā trauciņā, pie tam trauciņā ir ļoti maz zemes. Dažkārt zeme netiek mitrināta. Rezultātā tārpiem nav normālas apdzīvojamās vides. No mitruma nepietiekamības tārpiņi zaudē savu lokanību un aiziet bojā. Gan dzīvie, gan arī nedzīvie veido kamoliņu un šo kamoliņu ieteicams mitrināt. Sajutuši mitrumu tārpi atdzīvojās un ielien atpakaļ zemē. Beigtos noteikti vajag atdalīt.

Bieži vien vienā traukā tur dažādus tārpus: dārza slieciņas un sarkanās mēslu sliekas. Šos tārpus turēt vienā kastē nedrīkst. Pēc 3 – 4 dienām tārpi nobeigsies. Mēslu slieciņas izdala indīgu vielu no kā vispirms nobeigsies dārza sliekas, bet pēc tam arī mēslu slieciņas, jo veidojas sabojāta zeme no nobeigušām sliekām, kurā aiziet bojā visi tārpi.

Tas ir interesanti...

Neticami, bet neviens cilvēks nav redzējis zušu nārstu, nemaz nerunājot par to ikriem. Ir zināms, ka zuši nārsto ekvatorijas Atlantikā – Sargasa jūrā. Nārsts notiek pasakainā dziļumā 300 – 500 m. dziļumā, kur zušu mātīte iznērš no 5 – 10 milj.ikru. Tikko izšķīlušies mazuļi nemaz nav līdzīgi saviem vecākiem, kuri, starp citu, uzreiz pēc nārsta iet bojā, bet gan atgādina nelielas lapiņas ar diviem maziem melniem punktiņiem – acīm. Kāpuru garums ir 6 – 8 mm. Zinātniski tos sauc par leptocefaliem.

Pateicoties siltajām Golfa straumēm mazuļi sāk savu peldējumu pāri visam Atlantijas okeānam uz savu vecāku dzimteni. Peldot  mazie zutēni uzturas ūdens augšējos slāņos kur pārtiek no planktona. Lēnām, bet neatlaidīgi tie tuvojas Eiropas ūdeņu krastiem. Šajā laikā viņi ir neredzami un ļoti uzmanīgi. Naktīs tie paceļas okeāna pašā augšpusē, bet gaišajā dienas laikā nolaižas līdz pat 50 – 100 m dziļumam. Uzreiz jāsaka, lai mazie zutēni nokļūtu tur, no kurienes nāk viņu vecāki ir jāveic tāls ceļš, vairāk par 6000 km. Pēc divu gadu peldējuma zivtiņas ir sasniegušas Pirenejas pussalu, bet Ziemeļu un Baltijas jūras krastus tie sasniedz tikai pēc diviem ar pusi gadiem. Nonākot pie Vecā kontinenta kāpuri – leptocefali, iedarbojoties saldūdenim, kas jūrā nokļūst no upēm kļūst par tā saucamajiem stikla zušiem. Piekrastes zonā stikla zutēni savācās lielos baros un naktī kad jūrā ir paisums, mazie zutēti ceļas pa upēm augšup, uz tām vietām no kurienes nāk viņu vecāki. Var uzskatīt, ka no šī brīža zušiem ir sākusies patstāvīga, pieaugušas zivs dzīve, jo tikai nokļuvuši saldūdenī zutēniem ir tāda pati krāsa un forma kā pieaugušām zivīm.

Zelta “graudiņi”

Kukurūza pievērš uzmanību visām karpu dzimtas zivīm. Šos zeltītos graudiņus labprāt vēlas nogaršot gan karpas, gan līņi, gan raudas un ālanti, protams, ja tuvumā ir brekši, tad arī vēlēsies tos nogaršot.

Pārdošanā var iegādāties divu veidu kukurūzu, vienu kas ir jau ir gatava un pārdodas konservētā veidā, otra tiek tirgota kaltētā veidā un pirms lietošanas ir jāapstrādā.

Konservētā kukurūza ir ideāla, ja gatavojieties ķert neliela izmēra zivis, atliek attaisīt burciņu un uzlikt ēsmu. Lai pilnībā nosegtu āķi ieteicams izvēlēties āķus īsā kātiņā. Savukārt lielo zivju mednieki izmanto kaltēto kukurūzu. Tās apstrādāšana ir sekojoša. Kukurūzas graudus nepieciešams turēt vienu nakti tīrā ūdenī, lai tā nedaudz uzbriestu, bet tad vāra aptuveni 30 minūtes. Kukurūza ir gatava, kad āķi bez piepūles var ievērt graudā. Pie tam, kad kukurūza ir vārīta, viņai rodas “asā” kukurūzas smarža, kas pievērš zivju uzmanību.

Ja par ēsmu izvēlējāties kukurūzas graudus, tad ar tiem arī obligāti nepieciešams iebarot.

Ieteicams atcerēties:

1. Ja vēlaties pievienot kādu papildus smaržu, tad tas ir jādara uzreiz pēc vārīšanas. Vārītiem kukurūzas graudiem jāpievieno eļļa vai šķidrais atraktors. Lai smarža būtu vienāda, tad vispirms trauciņā jāielej smaržviela un tad kukurūza, pēc tam viss kārtīgi jāsakrata.

2. Karpām patīk liela izmēra ēsma, tādēļ ieteicams veidot kukurūzas ķēdīti. Graudus izver cauri ļoti īsai pavadiņai. Āķis ir brīvs, zivs iesūcot kukurūzas ķēdīti iesūc arī āķi.

3. Dūņainās vietās ēsma zivīm būs neredzama, tādēļ nepieciešams to nedaudz pacelt virs tām. Uz pavadiņas pirms āķa jāuzver neliels dzeltenas krāsas putuplasta gabaliņš. Tas zivīm neradīs aizdomas, bet ēsma nenogrims dūņās.

4. Ir dienas, kad zivis ignorē jebkura veida ēsmu. Šādās dienās nepieciešams likt lietā savu fantāziju un veidot “hamburgerus”. Piemēram, kukurūzas graudi kopā ar baltajiem gaļas tārpiņiem vai ar žirgtām mēslu slieciņām.

5. Populārās vietās, kur ir daudz makšķernieku un katrs par ēsmu mēģina izmantot kukurūzu, zivis pret kukurūzu izturas bailīgi. Šādās vietās ir nepieciešams mainīt kukurūzas krāsu. Šo krāsu var iegādāties specializētos veikalos. Piemēram, līnim patīk koši sarkana kukurūza ar saldu augļu garšu.

Zivis, kuras izrok gluži kā kartupeļus

Kā jūs zināt, galvenā makšķernieka atšķirība no citiem
cilvēkiem ir viņa makšķerkāts. Tomēr tālu no visās valstīs tiek izmantoti šādi zvejas
rīki. Piemēram, daudzi afrikāņi dodas makšķerēt ar lāpstu. Tas tiek darīts
īpašas zivs protoptera medībām. Sausuma laikā šī zivs dziļi ierokas dūņās. Ūdenskrātuvei
pilnībā izžūstot dūņas palīdz tām saglabāt dzīvību. Šādi zivis spēj nodzīvot
pat 4 gadus. Bieži vien afrikāņi atrastās zivis atkal ierok, bet jau tuvāk
savām mājām, šādi veidojot savus pārtikas uzkrājumus.

Smagākā zivs

Vissmagākā saldūdens zivs kas noķerta ar makšķeri, pēc Starptautiskās sporta makšķerēšanas asociācijas datiem, ir 210 kilogrami store, kura pie Kalifornijas krastiem noķēra slavenais amerikāņu makšķernieks Džo Pallotta.

Oficiālais pasaules

Vai jūs zināt, kāds ir oficiālais pasaules rekords cīņā ar zivīm? Šāds notikums notika 1968. gadā, pie Jaunzēlandes krastiem. Kāds vīrs, vārdā Donalds Heatlijs 32 stundas piedalījās milzīgas zivs vajāšanā savā divpadsmit tonnu zvejas laivā. Diemžēl, viņš tomēr nenoķēra savu laupījumu, bet tomēr vēlāk uzzināja, ka viņš dzenas pakaļ sešu metrus garam melnajam marlīnam, kas sver apmēram 700 kg.