Apbrīnojami skaists biotopu akvārijs ar sarkanajām Tetrām.

Apbrīnojami skaists biotopu akvārijs ar bariņu sarkanajām Tetrām, dažkārt latviski esmu dzirdējis, ka tās sauc arī par Minorām. Šo zivtiņu latīniskais nosaukums ir Hyphessobrycon eques. Šo akvāriju iekārtojis meistars no Ķīnas Li Nanas. Savā darbā autors ierīkojis Brazīlijas štata Mato Grosso do Sul teritorijas upes pieteku Rio da Prata. Starptautiskajā konkursā Biotope Aquarium Design Contest 2020 šis darbs ieguva tikai 4. vietu. Darbs ir ideāls, pēc manām domām viņš ir ievērojami pārāks kā pirmo trīs vietu ieguvēju darbs. Bet nu nemetīšu akmeni uz profesionālo žūriju. akvārija tilpums 216 litri.

Vēl vēlos piebilst, ka diemžēl no Latvijas nepiedalījās neviens speciālists. Diemžēl… Obligāti jāpiebilst, ka šajā konkursā piedalījās mūsu tuvākie kaimiņi lietuvieši jeb meitene no Lietuvas Inga Ragėnė. Konkursā Inga piedalījās ar 160 litrīgu akvāriju, viņa izvēlējās Putumayo upes baseina fragmentu Kolumbijas – Peru apgabalā. Savā darbā Inga izmantoja Zivju saraksts: Paracheirodon innesi, Loricaria sp., Corydoras aeneus, bet no augiem tikai Eriochloa punctate.

Konkursā piedalījās ļoti daudz speciālisti no man tuvās Ukrainas, kā nekā pats pārstāvu Harkovas akvāristu klubu, bet tas jau ir cits stāsts.

Grūbas

Makšķerēšanas izmanto tikai veselas grūbas.

Vispirms tos uz 2 stundām iemērcē aukstā ūdenī, pēc tam katliņā uz lēnas uguns vāra. Grūbu sautēšana beidzas, kad tās verdošā ūdenī pabūs vismaz 5 – 6 minūtes. Pēc vārīšanas grūbas ieteicams ietīt segā un ļaut tām lēni atdzist. Kad grūbas ir atdzisušas tās sietā noskalo un izklāj uz tīra papīra lai apžūtu.

Iespējama arī grūbu ātrā pagatavošana. Termosā ieber ¼ grūbas un aplej ar 2/3 verdoša ūdens. Termosu cieši noslēdz un atstāj tur grūbas uz apmēram 1,5 stundām. Pēc to sautēšanas termosā grūbas izber celofāna maisiņā un apber ar rīvmaizi. Pie karstām grūbām smalkā rīvmaize labi līp klāt, bet ūdenī tās lēni atdalās no tās, piesaistot zivju uzmanību.

Protams, grūbas iespējams apstrādāt arī ar dažādiem aramatizatoriem, kurus iespējams iegādāties makšķernieku piederumu veikalos. Interesanti, ka daži makšķernieki termosā sautēšanas laikā pievieno arī medu vai sagrieztus saldus ābolus. Nekādā gadījumā nedrīkst pievienot skābus ābolus, jo zivis skābajai ēsmai netuvosies. Dažkārt lieliskus panākumus iespējams gūt uz koši sarkanām grūbām. Šim nolūkam lietderīgi izmantot parastās pārtikas krāsvielas. Nereti, pieredzējuši makšķernieki uz āķa liek tā saucamo „hamburgeru”, tas ir grūbas ar trīsuļodu kāpuriem vai sliekām u.t.t.     

Izmantojot par ēsmu grūbas, ieteicams tās arī pievienot iebarojamai ēsmai. 

Uzglabā grūbas nedaudz eļļā samērcētā lupatiņā vai plastmasas kastītē. Uz āķa vienlaicīgi sprauž vairākas grūbas.

Grūbas uz āķa turas lieliski, tāpēc iespējams likt gan uz pludiņmakšķeres, gan gruntsmakšķeres āķa, piesakās brekši, pliči, ruduļi, karūsas un karpas.   

Teibas pavasara zivis (4. daļa)

 Iebarošana un ēsmas.  

Piesaistīt teibas lielas grūtības nesagādā, nepieciešams ir zināt kādas iebarojamās ēsmas recepti, kas lieliski noder straumē. Tās ēsmas, kuras izmantojam makšķerēšanai ezeros šoreiz nederēs. Vienkāršākā recepte ir, ja grūbas ir sautētas kopā ar mannā vai auzu pārslām, vēl var izmantot arī mālus. Smagā ēsma nepieciešama, lai ēsma ātri nogrimtu un atrastos sev zināmā vietā. Pirms makšķerēšanas nepieciešams sagatavot uzreiz vairākas barības pikas tenisa bumbiņas lielumā. Straume ēsmu pakāpeniski skalos, veidos tādu kā barības ceļu. Šis ceļš noteikti piesaistīs gan teibu, gan arī citu balto zivju uzmanību. Ideāli, ja šajā barības pikā atrastos arī sasmalcinātas sliekas, odu un mušu kāpuri. Teibas ir līdzīgas asariem, kas ir ļoti skaudīgi. Ieraudzījis barību tā metas virsū pēc iespējas ātrāk, lai tikai kāds sugas brālis neaizsteigtos tai priekšā.  

        

Teibu makšķerēšanā sevišķi pavasaros vispopulārākā ēsma ir baltie mušu kāpuri, bet arī no odu kāpuriem, mizgraužiem, sliekām un grūbām teibas nespēj atteikties.

Parādoties lidojošiem kukainīšiem pie skaista teibu loma iespējams tikt arī ar mušiņmakšķeri izmantojot visdažādākās mākslīgās mušiņas, nelielus sienāžus vai spāres.

Piecirsta teiba uzreiz skrien sāņus, lai upes straume palielinātu tās pretestību. Neskatoties uz saviem nelielajiem izmēriem, teibas izvilkšana ir ļoti patīkama, tā cinās “uz dzīvību un nāvi”. Nereti tās izlec pat no ūdens, tikai pie paša krasta tās pretestība kļūst mazāka.

Kur teibas meklēt Latvijā?

Latvijā teibas ir sastopamas tādos pazīstamos upju baseinos kā Ventā, Salacā, Gaujā, daudzi makšķernieki priekšroku dod arī mazākām upītēm, kā Grīvai, Vītrupei, ļoti populāra vieta teibu makšķerēšanai ir Mērsraga kanāls, kur bez teibām iespējams cīnīties arī ar lielām raudām un iespaidīga izmēra ālantiem.       

Teibu gaļa ir ļoti garšīga, to bieži vien izmanto zivju zupas gatavošanā, tomēr vēl garšīgākas teibas ir ceptā vai kūpinātā veidā.  

BEIGAS

Teibas pavasara zivis (3. daļa)

 Cope, pieciršana un izvilkšana.

Visaizraujošākā un sportiskākā teibu makšķerēšana ir pavasaros, kad šīs nelielās zivtiņas ir sevišķi aktīvas. Tās ir iespējams gan ar pludiņa makšķeri, gan arī ar vieglo gruntenīti, pie tam gruntenei ir vairāki varianti.

Baltais sapals

Teibu makšķerēšanai par pamatauklu jāizvēlas 0,20 – 0,25 mm svaiga monofīlā aukla, bet pavadiņu diametram ir jābūt 0,12 – 0,15 mm robežās, pavadiņu garums 20 – 25 cm. Teibu gruntenei nav jābūt lielajiem āķiem, pilnīgi pietiek, ja izmantosit 12 – 8 numura āķus (starptautiskā numerācija).

Vienkāršākais gruntenes veids ir ar atsvaru auklas galā un diviem āķiem, kas ir 40 – 50 cm attālumā viens no otra.

Nedaudz sarežģītāks  variants ir ar slīdošo atsvaru. Šajā variantā arī var izmantot divus āķus, vienas pavadiņas garums ir 30 cm, bet otras pavadiņas garums ir 40 cm. Pie pamatauklas tās stiprinās ar mezglu palīdzību 1 metra attālumā tā lai atsvars nevarētu pārslīdēt pār mezgliem, bet slīdētu brīvi starp abiem āķiem.

Laikam tomēr jau sportiskāka un līdz ar arī aizraujošāka ir teibu makšķerēšana ar pludināšanas metodi. Pludināšanai lieti noder 4 – 5 metrus gara teleskopiskā makšķere, kas ir aprīkota ar spoli un pamatauklu, kuras diametrs ir 0,20 – 022 mm, kā arī ar pludiņu kura celtspēja ir apmēram 10 grami un spoguļāki vai plastmasas (vasaras) mormišku. 

Ir dienas, kad teibas ķer ēsmu ar “gariem zobiem”, kāds mans paziņa atklāja, ka viņš lieliskus panākumus šādās dienās gūst ja noņem pludiņu un ļauj lai ēsmu nes straumi. Pēc šī vīra vārdiem teibas nejūt nekādas aizdomas un labprāt nogaršo makšķernieka piedāvāto ēsmu. Jāatzīmē, ka šī metode lieti noder tikai vietās ar lēnu vai mērenu straumi.

Kāds Krievijas makšķernieks izmanto vēl interesantāku metodi teibu makšķerēšanai. Viņš nedaudz iebrien ūdenī un izmanto īso, ziemas makšķerīti. Par pamatauklu šis vīrs izmanto auklu kuras diametrs ir 0,22 mm, kā arī nelielu mormišku, kas piesieta pie 0,12 mm resnas pavadiņas. Par ēsmu viņš izmanto tievas ādas sloksnīti, piemēram no veciem cimdiem. Ādas krāsai lielas nozīmes nav tomēr vislabākos panākumus viņš gūst uz melnas vai sarkanas ādas sloksnes gabaliņu. Ķeseli zivīm viņš stiprina pie jostas vietas un laiku pa laikam viņš pakustina kājas, saceļas duļķes kas piesaista zivju uzmanību. Ar šo metodi viņš lieliski darbojās no agra pavasara līdz vēlam rudenim, dažkārt piesakās arī tādas uzmanīgas zivis kā ālanti.   

Turpinājums sekos

Teibas pavasara zivis (2. daļa)

 Barošanās īpatnības un ēsmas.

Barojas teibas ar dažādu kukaiņu kāpuriņiem, taču neatsakās arī no augu valsts barības, bet kad upēs ietek daudz palu ūdeņi teibas labprāt nobauda arī sliekas, vaboles un citas dzīvas radībiņas. Kāds Krievijas ihtiologs teibas kuņģī atrada sīkos vēžveidīgos un citus zoo – planktonus. Tātad teibas var uzskatīt par visēdājām, kas neatsakās no jebkuras barības. Pastāv uzskats, ka ja teibas ir nārstojušas agri, tad tās vēlāk lielos daudzumos apēd citu, vērtīgu zivju ikrus.

Kur meklēt teibas un kādā diennakts laikā?

Teibas ir bara zivis, sevišķi lielus barus veido 2 – 3 gadīgie eksemplāri, tikai vecie īpatņi mīl uzturēties vienatnē, kuri par mājvietu atraduši “mierīgāku” ūdeni. Pārsvarā tie barību meklē tikai gultnes tuvumā, tikai ļoti retos gadījumos (vēlās vakara stundās, kā arī gaišās naktīs) tas paceļas ūdens virsējos slāņos, jo virs ūdens lido teibu delikatese dažādi kukainīši.   

Šīs kustīgās un dzīvespriecīgās zivis uzreiz pēc nārsta izvēlās upes posmus, kuros ir daudzmaz spēcīga straume un tīrs ūdens. Šādās vietās teibas uzturas visas vasaras garumā. Iestājoties rudenim teibas pārvietojas  uz vietām kur dziļums ir 2 – 3 metri un tur arī pārziemo. Visas ziemas garumā teibas ir mazkustīgas un tikai iestājoties siltākam laikam tās pārvietojas barības meklējumos uz seklākām, bet straujākām vietām. Savas ziemas mājvietas teibas pamet īsu brīdi pirms nārsta.  

Ļoti reti, bet arī ziemā ir iespējams tikt pie teibām, par ēsmu izmantojot odu vai mušu kāpurus.

Turpinājums sekos

Barības ieguve

 Vienu brīdi jau šķita, ka pavasaris ir klāt un varēsim iet dabā pēc barības zivīm, bet... Pavasaris atkal nedaudz kavējas, taču ļoti gribas braukt kukaiņu medībās. Lūk, video no iepriekšējiem gadiem.

Teibas pavasara zivis (1. daļa)

 

Šīm nelielajām karpu dzimtas zivtiņām ir arī vēl daži nosaukumi, baltais sapals, tulcis, mazāk dzirdēts nosaukums – stiepacis, tomēr Latvijas makšķerniekiem šī zivtiņa ir pazīstama kā teiba.

Izskats un ķermeņa uzbūve.

Nereti makšķernieki teibas jauc ar mazajiem sapaliņiem, taču teibu ķermenis ir slaidāks un mute vērsta uz leju. Savukārt mugura ir zilganmelna retāk zaļganmelna, bet sāni un vēders sudrabaini. Krūšu, vēdera un anālā spura ir iesārta vai dzeltenīga, anālās spuras ārējā mala nedaudz ieliekta, rīkles zobi divās rindās.

Izmēri, svars un vecums.

Parasti makšķernieku lomos nokļūst līdz 20 – 25 cm garas zivtiņas, kuras ir sasniegušas apmēram 200 – 250 gramus, ļoti reti ir satopamas teibas, kuras ir 30 un vairāk cm garas. 1986. gada septembrī Krievijā ir noķerta teiba, kuras svars ir bijis nedaudz vairāk par 400 gramiem, savukārt Latvijas rekords “turas” no 1987 gada, kad Salacā ir izvilkta teiba kuras svars ir 333 grami.

Ir zināms, ka teibas var sasniegt pat 15 gadu vecumu, tomēr, Latvijā reti kad tās nodzīvo ilgāk par 8 gadiem. 

Nārsts: laika apstākļi, vieta un tā norise.

Kā ir novērojama ledus iešana, tā teibām sākas nārsts. Teibas baros dodas pret straumi uz savām nārsta vietām. Parasti to nārsts ir novērojams marta beigās vai aprīļa sākumā, kad ūdens temperatūra ir sasniegusi 5 °C. Nārsts ilgst apmēram 3 – 4 diennaktis. Teibu ikriņi ir gandrīz balti, to lielums sasniedz apmēram 2 mm. Viena mātīte spēj iznērst no 2 – 11 tūkstošiem ikriņu. Tikko izšķīlušies mazuļi sākumā uzturas krastu tuvumā, bet sasniedzot 4 – 5 cm garumu tie dodas uz dziļākām vietām. Pirmajos divos dzīves gados jaunās teibiņas aug ļoti ātri, pēc tam to attīstība kļūst arvien lēnāka, bet ceturtajā dzīves gadā to augšana apstājas pavisam.   

Tēviņi ir spējīgi nārstot sasniedzot 10 – 12 cm garumu, pēc ihtiologu aprēķiniem tās jau ir 3 gadīgas zivis. Ihtiologi ir novērojuši, ka pirms nārsta tēviņiem uz ķermeņa izveidojas nārsta kārpiņas.

Turpinājums sekos

Skaistie asari

 Skaisti asari, kas tika noķerti ziemas copē 2021. gadā...

Šīs ziemas "lielās" zivis

 Pavisam neliels apkopojums sezonas dižās zivis. Makšķerniekam atmiņā paliek mūža lielākās un mazākas zivtiņas. Šoreiz par sīčiem.

Protams visas zivis saudzīgi noņemtas no āķiem un atlaistas plašajos ūdeņos.