Leander dzimtas īpatņi

Leander modestus brīvā dabā Bidžana upē un pie Hanki salas (Tālajos austrumos). Mātītes sasniedz 3 – 4 cm garumu tēviņi par centimetru – pusotru garāki. Pēc savās uzbūves un uzvedības ļoti līdzinās mūsu upes vēzim. Ūsas šīm garnelēm ir pusotras – divas reizes garākas par ķermeni, bet spīles ir mazas. Garneļu priekšējā daļa atgādina knābi, kuras apakšējā daļa ir nedaudz izliekta uz āru. Parasti šīs garneles knābi rotā viens zobs. Ķermenis ir gandrīz caurspīdīgs, tāpēc to krāsa atkarīga pēc apēstās barības un grunts krāsas. Bet tā garneles neizceļas ar košu krāsojumu, tās pelēcīgi brūnganas.

Foto no  http://house-aquarium.ru

Akvārijos šīs garneles izpilda sanitāru lomu, ar spīļu palīdzību spējīgas no grunts izvilt noslēpušos kāpuru. Pieaugušās garneles ātri vien spējīgas likvidēt nobeigušos zivis vai bojāto ūdensauga lapu. Leander dzimtas īpatņi pilnībā ignorē un nepievērš nekādu uzmanību veselām zivīm, ir izturīgas pret dažādām likstām, aktīvas pat gaišajā dienas laikā, savā starpā konfliktē tikai ja ir mazs akvārijs. Iespējams turēt akvārijos ar lielākām un miermīlīgām zivīm.

Lai izvairītos no konflikta savā strapā, tad 100 litrīgā akvārijā ieteicams turēt ne vairāk 10 – 15 īpatņus, bet ja akvārijs aprīkots ar spēcīgu filtrācijas sistēmu tad šo bezmugurkaulnieku skaitu var palielināt. Garnelēm patīk, ja ūdens ir tīrs, bagāts ar skābekli, bet tā cietība nav zemāka par 10º. Šīs garneles iespējams turēt salīdzinoši zemā 15 ºC, taču vislabāk tās jūtas, ja ūdens temperatūra ir 21 – 2 4 ºC, turot tās siltākā ūdenī garneles ātri noveco. Pieredzējuši akvāristi iesaka, ja vien tas iespējams, tad ziemas periodā akvārijā turēt 18 – 20 ºC, savukārt pavasarī pacelt ūdens temperatūru par dažiem grādiem, bet maksimāli augstākā temperatūra 24 ºC  

Kā jau minēju, tad šīs garneles aktīvas ir arī naktī, tās ātri pārvietojas pa grunti barības meklējumos. Sajūtot briesmas tās piekļauj pie vēdera kāju vēdekļus un var veikt asas lēcienveidīgas kustības. Garneles var peldēt arī atmuguriski. Lai gan garneles ir miermīlīgi, bet ja nepietiek barības, tās var apēst saviem mazākajiem un vājākajiem ciltsbrāļiem, tāpēc nepieciešams padomāt arī par slēptuvēm. Garnelēm augot tās maina savas bruņas un šajā laikā ir neaizsargātas. Nereti cīņā pēc barības vai citu iemeslu dēļ garneles var zaudēt vainu vai vairākas ekstremitātes, pēc bruņu atjaunošanās šīs ekstremitātes reģenerējas jeb atjaunojas.

Labvēlīgos apstākļos arī šīs garneles vairojas. Mātīte apmēram 3 nedēļas nēsā simtiem olu, bet kad tās pārvēršas par mazuļiem, tad tās tiek pamestas likteņa varā. Mazuļus grūti izaudzēt, ja tām trūkst barības vai arī ja akvārijā ir netīrs ūdens. Pirmajās dienās jaundzimušās garneles barojas ar mikroaugiem, vēlāk tām jau jāsāk piedāvāt arī dīķu putekļi, vēlāk jau arī var piedāvāt dafnijas un ciklopus. Daudzi akvāristi, lai saglabātu šīs garneles savos akvārijos grūsno mātīti noķer un ievieto speciālā traukā, pēc izšķilšanās mātīti atkal atlaiž kopējā akvārijā. Šajā jaundzimušo inkubatorā tīrīšana jāveic pēc katras barošanas reizes, jo mazuļi netīrību pilnīgi necieš, daži autori uzskata, ka pat ideālā tīrībā labs rezultāts, ja no metiena izaug 20 garneļu.  

Macrobrachium dzimtas īpatņi.

Macrobrachium dzimtas garneles akvārijos tiek turētas visai sen. Šo garneļu galvenā atšķirība, ka tās ir garas spīles, bet ir sugas, kurām viena spīle ir ievērojami lielāka par otru, šī atšķirība galvenokārt novērojama sugas tēviņiem. Visas dzimtas īpatņi ir miermīlīgi, daži spējīgi izaugt līdz pat 15 – 20 cm, kuras izmanto pārtikā. Ir speciālas garneļu fermas, kur šis tiek speciāli audzētas gastronomiskām vēlmēm, konkrēti Macrobrachium rosenbergi.

Arī dabas mīļotājiem ir garneles, kuras ir kompaktas un interesantas arī akvāriju turētājiem. Pirmkārt jāmin Macrobrachium nipponense, kas brīvā dabā meklējama upēs Japānas austrumos. Vienādu izmēru garneles labi sadzīvo savā starpā, konflikts rodas, ja nav pietiekami barības vai arī ir izteikts slēptuvju deficīts. Tēviņi var izrādīties visai teritoriāli un bez traumām ar visām spīlēm būs tikai viens īpatnis, tas ir dominējošais tēviņš, pārējiem var būt traumas, kas radušās cīņās par teritoriju. Pēc novērotāju ziņām nākas secināt, ka šī tēviņa dominēšana nav visai ilga, jo uz šo „krēslu” tiecas un ir arī daudz citu pretendentu. Nav ieteicams turēt kopā ar citu sugu īpatņiem, sevišķi, ja tie ir mazāki tad pie jebkuras izdevības centīsies nodarīt pāri vai pat iznīcināt. Lieliski sadzīvo vienā akvārijā ar tādām zivīm kā Ancistrus dolichopterus un Apistogramma dzimtas zivīm. Neskatoties uz savu visai neparasto izskatu, visai interesanti un amizanti novērot kā Macrobrachium dzimtas garneles cenšas noķert garām peldošu zivi. Aktīvākās tās kļūst iestājoties naktij, garneles var applūkāt spuras un astes zivīm, sevišķi, ja tās zivis ar kuplām astēm un spurām. Tāpat nedrīkst tās turēt vienā traukā ar maza izmēra zivtiņām.

Dzimumgatavību sasniedz 6 mēnešu vecumā. Vairošanās iespējama tikai tad, kad garneles ir pilnībā aklimatizējušās. Mazie garnelēni piedzimst jau pilnībā noformējušies un patstāvīgi. No ikriem izšķiļas pilntiesīgas garneles, kas ir miniatūras savu vecāku kopijas, barojas mazie ar to pašu ko pieaugušās garneles. 

Mazas upes, “mazi” HES(i), bet lielas ziepes (2.daļa)

Lielu postu nodara arī bebri, biežāk žurkas.

Bebru mājas un zari, kas pūst ūdenī ievērojami izmaina ūdens bioķīmisko sastāvu, zivīm nelabvēlīgā virzienā.

Bebru paliek arvien vairāk, arī lielās zivis ir stresainas, jo bebru aktīvās darbības trokšņi, saceltās duļķes u. c. biedē zivis.

Foto no www.la.lv

Meža un arī krūmu izciršana ūdenskrātuvju un īpaši upīšu krastos rada nelabvēlīgus apstākļus zivīm – ūdens sasilst, aizaug ar ūdens augiem, upē nekrīt no zariem barība, būtiski mainās zvīņaino dzīves apstākļi.

Tomēr viskritiskākā situācija izveidojas lejpus HES(u) dambjiem.

1.      Neregulāras straujas ūdens līmeņa diennakts svārstības, īpaši nārsta laikā. Neveicina arī zivju migrāciju (iet bojā ikri, mazās zivis).

2.      Ūdens līmeņa svārstības izraisa ūdens duļķošanos, forelēm, ikriem pa labu tas nenāk.

3.      No sasilušajiem ūdenskrātuvēm, kurās ūdens “zied” nopludinot lejas reljefā, apgrūtina zivju izdzīvošanu, tās iet bojā, īpaši forelēni, lasēni u. c. zivju mazuļi.

4.      Patstāvīgas straumes trūkums un ūdens sasilšanas dēļ savairojas ūdensaugi, novērojama strauja upes aizaugšana.

5.      Straujās, neregulārās ūdenslīmeņa izmaiņas, traucē    (izmaina) dabīgo upes attīrīšanos, zivis nespēj piemēroties, iet bojā.

6.      Ievērojami (par vairākiem grādiem) mainās ūdens temperatūra, forelēm – neiespējami izdzīvot. Arī temperatūra ceļoties ūdens līmenim, strauji mainās (temperatūras šoks).

    Siltajā ūdenī, ūdenskrātuvē attīstās dažādas zivju slimības, kuras nonāk lejas reljefā un straumei apstājoties aktīvi uzbrūk zivīm, kurām trūkst skāpekļa un kuras ir mazkustīgas. Zivis iet bojā.

7.      Seklajā, lēnajā ūdenī zivju mazuļi, kuri nav ar lielo straumi izmesti sēkļos vai ūdenim krītot palikuši bedrītēs (peļķēs) uzbrūk zivju gārņi, stārķi u. c. “ēdāji”. Straumes kur paslēpties nav.

8.      Seklajā ūdenī (HES nestrādā) samazinās zivju paslēptuvju skaits, dzīves telpas samazinās, konkurence starp foreli, līdaku u. c. zvīņainajām, arī auguma nesamērība rada problēmas.

Neesmu biologs vai citādu zinātņu vīrs, tikai makšķernieks ar 40 gadu stāžu, kuram ir gadījies šo to redzēt un secināt.

Lai kaut ko darītu, ir jāizplāno, jākoriģē plāni ievērojot izmaiņas un tikai, tad jāsāk “vienlaidus elektifikācija”.

Es vēl nepieminēju “maliķu” darbības gan ūdenskrātuvē, gan seklajā lejas reljefa ūdenī. Katru paceri var apstrādāt ar elektrību.

Arī paši HESa darbinieki nav bez grēka. Murdiņi, ķeseles u. c. malu zvejniecības rīki ir atrasti šajās vietās.

Protams Dabas Mātei ir daudz spēka un iespēju šīs rētas aizaudzēt, bet vai mēs neradam iespēju paātrināt dabas bojā eju un līdz ar to arī cilvēku, kā sugas bojā eju...

P. S. Nepieminēju nepieciešamību skolās citādi pasniegt dabas mācību, bioloģiju, bet tas ir cits stāsts...

Mazas upes, “mazi” HES(i), bet lielas ziepes (1.daļa)

           Problēma: nesakārtota likumdošana par dabu un katra ūdens TEC lietotāju pienākumiem un īpaši privātīpašnieku tiesisko atbildību, jo mazo upju pareizā izmantošanā, ieinteresēta ir arī valsts, kā zivju resursu īpašniece, īpaši lašveidīgo dabīgā nārsta vietu un migrāciju aizsardzībā.

Civillikuma trešajā daļā 1123 punktā “ciešami” rakstīts ... kad zivis nārsto, viņu cauriešanai katrā ūdensspēka izmantošanas ietaisē jāatstāj atvērtas slūžas vai jāierīko zivju ceļi.

Cik man ir informācijas zivju ceļi ir uzbūvēti Aiviekstes HES un Kārļu HES, bet zivju migrācija šeit nav izdevies novērot.

foto no http://www.dabasretumi.lv

Par visos rakstos pieminētajām darba vietām un nodokļiem, kuri paliek vietējās pašvaldībās, man grūti spriest, bet ...

Vecogres HES visu gadu apkalpo viens (1) cilvēks, ja ir problēmas ar elektro ietaisēm brauc speciālisti no nevietējām firmām, ja ir problēmas ar hidroietaisēm (arī dambi) atkal brauc nevietējās firmas strādnieki.

Ja ir sakopta vide, tad jau ir jauki, jo atpūtnieki un arī makšķernieki atstāj zināmas summas gan vietējā veikalā, kā arī par laivu un citiem maksas pakalpojumiem, arī kāds vietējais tiek pie darba vietas.

Tomēr kopējā (globālā) aina ir stipri bēdīgāka nekā sākumā likās – biotops ir izmainīts un zivtiņām ir ievērojamas problēmas.

Tā piemēram 1999 gada pavasarī Braslas HES darbības rezultātā, nēģi uz nārstu nenāca Braslas upē: nebija ūdens.   

Mazā Juglā, lejpus Dobelnieku HES dambja 2000 gada pavasarī nēģi mēģināja ielīst HES(ā), jo ūdens no hidrostacijas līdz dambim (pa upi aptuveni 2 km), atkal nebija ūdens.

Iepriekšējos gados Mazā Juglā bija sastopamas foreles, kāda līdaciņa, ir informācija par noķertiem taimiņiem 1998, 1999 gadā.

Vecogres HESa darbības rezultātā ir apdraudēta Ogres foreļu populācija. Pēdējos gados intensīvās elektro zvejas dēļ, kas tāpat bija ļoti niecīga.

Pirmos, apmēram piecos gados ūdenskrātuvēs zivju skaits un sugas palielinās, bet ja netiek veikta ūdenskrātuves mehāniskā tīrīšana, sanesu dēļ pasliktinās zivju dzīves apstākļi (arī ziemošanas) un zivju sugas un to bari skaitliski samazinās, foreles gandrīz izzūd, jo spēj izdzīvot tikai lielās, bet sīkās apēd līdakas, kurām forelēni ir delikatese.

Dienvidamerikāņi mūsu akvārijos

Gandrīz visi akvāristi kaut reizi ir turējuši samus, šoreiz ieskatīsimies ancistrus dolichopterus dzīvesveidā. Šīm zivtiņām nav košu krāsu, taču akvāristus šīs zivtiņas piesaista ar savu jocīgo izskatu. Pateicoties slaidajam ķermenim un mutei – piesūceklim ļauj tām brīvā dabā dzīvot straujās upēs centrālajā un Dienvidamerikā. Ļoti viegli atšķirt zivtiņu dzimumus, tēviņiem uz deguna un žaunām tēviņš cīnās ar konkurentiem, bet arī aizdzen mātīti no ikriem.

Foto no akvarium-moskva.ru

Pie ancistrus dzimtas pieder 53 zivtiņas, kuras labvēlīgos apstākļos sasniedz 13 cm garumu. Tēviņi vienmēr slaidāki pār mātītēm, muguras spura tiem augstāka, zivtiņu ķermenis brūns, ar gaišākiem plankumiem, uzbudinājuma laikā zivtiņas kļūst gaišākas. Agresivitāte novērojama tikai starp tēviņiem, sevišķi mazos akvārijos. Tēviņiem uz deguna ir dažāda veida un formas izaugumi, jo vairāk šo izaugumu, jo spēcīgāks ir īpatnis

Ancistrusiem gandrīz nav ienaidnieku, jo dēļ ķermeni aizsargājošām kaula plāksnītēm un cietajai ādai ancistrusi izrādās saviem pretiniekiem „ne pa zobam” un tajā pašā laikā ancistrus tēviņi aizstāvot savu teritoriju vai lakstojoties ap mātīti, zivtiņas var savainoties. Ancistrusi necieš sev līdzīgus un pret sev līdzīgiem izturas nežēlīgi un nereti gūst traumas, taču uztraukumam nav pamata, jo rētas ātri sadzīst. Dienas gaišajā laikā samiņi slēpjas augu biezokņos vai alās, iestājoties krēslai, kad citas zivis devušās pie miera, ancistrusi pamet savas slēptuves un dodas barības meklējumos. Bez mitas tās meklē barību, zivtiņas var pārtikt no aļģēm kas veidojas uz augu lapām, akmeņiem vai akvārija sieniņām. Nereti ancistrusi savas slēptuves pamet arī dienā. Bet atliek strauji pieiet pie akvārija, kā zivtiņas ātri pazūd.

Foto no www.joelsartore.com/

Aizaudzis akvārijs, tā ir ancistrusu paradīze. Pārvietojoties nelieliem lēcieniem tie atrod apaugušu akmeni vai siekstu vai citu priekšmetu tie piesūcas pie tā ar muti un sāk nokasīt no tā savu delikatesi. Tomēr, cik esmu novērojis, tad šīm zivtiņām tīk jaunie augu dzinumi, taču, ja reizi nedēļā kā papildbarība tiem tiek piedāvāta dzīvā barība, piemēram, stobriņtārpi, trīsuļodu kāpuri, vai sausā barība, tad ancistrusi kļūst pavisam laimīgi, tiem ļoti garšo arī svaigi gurķi un salātu lapas. Ancistrusu akvārijos ieteicams bieža ūdens nomaiņa.

Neskatoties uz saviem izmēriem, ancistrusi sajutuši briesmas, izrāda visu savu spēku un aizdzīt no ieņemtās teritorijas šo zivtiņu nav tik viegli, tēviņu spēcīgās krūšu spuras ar aso dzeloni izsauc cieņu, tāpēc nevajag zivtiņu no akvārija ņemt āra ar rokām, bet gan ar ķeselītes palīdzību. Nereti tas ar saviem dzeloņiem sapinās ķeselītes materiālā, no auduma jāizņem uzmanīgi, lai tos dzeloņus nenolauztu.

Zivtiņu kāzu spēles un pats nārsts ir noslēpumā tīts. Man nav nācies redzēt ancistrusu nārstu, jo tad nāktos daudzas stundas pavadīt pie speciāla aprīkota akvārija, bet tādu greznību atļauties sev nevaru, tāpēc priecājos, ka ancistrusu tēviņu, kurš auklē jauno paaudzi un aizdzen no savas teritorijas jebkuras citas zivtiņas, tostarp arī mātītes.

Foto no akvarium-moskva.ru

Mātīte iznērš no 30 – 50 ikriņiem, kuru diametrs ir 2 – 3 mm, ja ūdens temperatūra ir 24 – 26 C, bet pH 6,0 – 7,5, tad kāpuriņi izšķiļas pēc 5 – 6 diennaktīm. Akvāristu domas dalās ikrus kopā ar tēviņu atstāt kopējā akvārijā vai tomēr pārnest uz atsevišķu akvāriju. Par cik nārsto ancistrusi nārsto ļoti bieži, man interese par viņu jauno paaudzi nedaudz noplaka un atstāju visu likteņa varā, pēc kārtējā nārsta, kad mazuļi, jau brīvi sāk peldēt un meklēt barību vien dažiem eksemplāriem izdodas izdzīvot līdz vecumam, kad citi akvārija iemītnieki vairs nenodarīs tiem pāri. Ja tomēr esat nolēmis mazuļus izaudzēt, tad tiem ir jādod artēmijas, sausās barības, kā arī  sasmalcinātas sīksliekas, vai stobriņtārpi. Mazie ancistrusi ātri aug aizaugušos akvārijos, kur atrodama papildbarība aļģes. Interesanti novērot, kā pie bioloģiskā filtra izejas karājas desmit – divdesmit mazas ancistrusu astītes.

Īsziņa par breksi

Izvelkot breksi uz pavadiņas gandrīz vienmēr paliek gļotas. Ja vēlaties redzēt vēl vismaz vienu copīti, tad nomazgājiet vai notīriet šīs gļotas. Kā apgalvo zinātnieki, tad piecirstais breksis izdala „baiļu vielu”. Neviena cita zivs pie nenotīrītās pavadiņas vairs netuvosies, gluži otrādi muks pēc iespējas tālāk no bīstamās vietas. Tāpēc pavadiņai vienmēr jābūt tīrai.

Vai obligāti jāpērk dārgās pītās auklas?

Monofīlajai auklai alternatīva ir pītās auklas, kuras labi sevi apliecinājušas spiningošanā, sevišķi siltajā laikā. Pateicoties diegu sapīšanai pītajai auklai ir ievērojami lielāka celtspēja. Noteikti jāpiebilst, ka jo vairāk diegu sapīti, jo lielāka ir to celtspēja un aukla kļūst tāda, kā sabalansētāka.

Foto no mana arhīva

Atšķirībā no manofīlajām auklām, pītās auklas nestaipās un praktiski tām nav “atmiņas”. Pītās auklas īsti neder makšķerēšanai ziemā, sevišķi, ja laukā valda lielāki mīnuss grādi. Savā praksē esmu vairākkārt pārliecinājies, ka izmantojot pīto auklu ziemā, diegi uzsūc ūdeni un pie zemām temperatūrām mainās auklas struktūra un bieži vien vēl nesen super izturīgā aukla, plīst pie mazākās slodzes. Mūsdienās katra sevi cienošas firmas sortimentā ir pītā aukla un daži ražotāji piedāvā to par super druper, bet kad aukla tiek lietota mēnesi vai divus, šķiet, ka aukla ir visparastākā ķīniešu aukliņa, kas iesaiņota skaistā un košā iepakojumā, bet nu tās lai paliek pašu ražotāju ziņā.

Diviem saviem draugiem uzdāvināju pa auklas spolītei Akara Power Grey. Lūdzu čomus novērtēt auklas. Es neesmu nekāds bagātnieks, tāpēc arī uzdāvināju aukliņas, kuras LV maksā apmēram 10 EUR. Par cik zināju, ka kungi ir spiningotāji, tad izvēlējos aukliņas kuras ir 0,18 mm diametrā, bet uz spolītes rakstīts, ka tās celtspēja ir gandrīz 10 kg.

Foto no mana arhīva

Savā starpā draugi nekad nav tikušies, bet atbildes no viņiem atnāca apmēram vienādas.

Šīs ir tā saucamās četrdzīslu , ir gandrīz ideāli apaļas formas, kurai piemīt liela celtspēja. Pēc kungu domām, aukliņas celtspēja ir lielāka, vismaz 12 – 14 kg. Ideāli noder velcējot ar vobleriem, kuru spēle ir 3 – 4 metru dziļumā. Auklas ir gandrīz ideālas, tām ir liela nodilumizturība, pēc divu mēnešu intensīvas lietošanas aukliņas diametrs gandrīz neizmainījās. Ir vairākas “krutās” auklas, kuras pēc intensīvas lietošanas auklas diametrs samazinās, pie tam strauji. Vēl draugi pieminēja zemo  cenu. Kā trūkumu minēja, ka pēc divām spiningošanas dienām aukla no tumši pelēkas kļūst par gaiši pelēku, bet pēc mēneša tās kļuva smilškrāsā. Tas nav reklāmas vai pasūtījuma raksts. Draugu vārdus un bildes pēc viņu lūguma neminēju un nepublicēju.

Jociņi...

Piepeld sams pie grunduļa un domīgs saka:

-   Klausies, grunduli ... kā tev šķiet, mums lielajām zivīm ir jāēd mazās? Piekrīti?

-   Protams, piekrītu. Tikai kur mēs viņas atradīsim?

 * * * * *

Tiesnesis:

-          Es tomēr nesaprotu, kā jūs, spiningojot ar vizuli, varējāt pārplēst kolēģim ausi?

Makšķernieks:

-       Ļoti vienkārši. Ja vēlaties, varu jums parādīt.

Latvijas makšķernieki nav bez grēka

           Es bieži vien brīnos par makšķernieku goda prātu, kad viņi var paņemt asarīti vai raudiņu, ko “iespējams ielikt sērkociņu kastītē”. Ar vienu šādu vīru iepazinos daudzus gadus atpakaļ pie Babītes ezera kanāliem. Viņš ņēma katru asaciņu, ko varēja izvilkt no ūdens. Uz manu jautājumu kāpēc viņš tā dara, lai taču paaugās, Šis vīrs atbildēja, bet noteikumi ņemt šīs zivtiņas neaizliedz, bet man ir kaķis mājās. Ko šeit var piebilst, bet no šīm mazajām zivtiņām nekādi zivju cepeši neiznāk, arī pieminētais kaķis, šo lomu notiesās dažās minūtēs. Ir jau vēl “makšķernieki” – dārznieki, kas ar mazajām noķertajām zivtiņām apmēslo savus mazdārziņus.

         Latvijas iekšzemes ūdeņi kļūst tukšāki ar katru dienu. Vēl jau neesmu pieminējis pārmērīgo tīklu likšanu un citas iespējas ūdeņus padarīt tukšus, nevienam nevajadzīgus. 

      Manuprāt, ļoti interesanti šie nosacījumi un noteikumi ir pieņemti ASV, valstī ar bagātām tradīcijām un makšķerēšanas iespējām, valstī kur miljoniem iedzīvotāju katru gadu savam vaļaspriekam (makšķerēšanai) atvēl lielāko daļu sava brīvā laika un arī līdzekļu.

Foto no lovitut.ru

Visa saldūdens un daļēji arī jūras makšķerēšana ir detalizēta regulēta ar stingriem noteikumiem un virkni ierobežojumiem. To neievērošana, nezināšana vai kāda citāda ignorēšana var sabojāt pat vislabākos iespaidus par copi.

         Viens no pamat ierobežojumiem ir par zivju izmēriem, kas darbojās daudzās ūdenskrātuvēs un ir attiecināms uz daudziem zivju veidiem. Kopējais saldūdens zivs garums mērās no zivs purngala līdz astes spuras pamatnei, pie tam augšējām un apakšējām astes spurām jābūt sakļautām. Pie tam minimālie izmēri tiek aprēķināti, lai zivs vismaz vienu reizi varētu piedalīties nārstā un nonārstot. Ja tiek noķerts mazāks eksemplārs, tad nekavējoties tas saudzīgi jānoņem no āķa un jāatbrīvo. Diemžēl starp mūsu makšķerniekiem ir cilvēki, kas noķēruši mazāka izmēra zivtiņu, kā tas ir pieminēts noteikumos, nevis atlaiž, bet gan noslēpj no citu makšķernieku un inspektoru acīm.

Amerikā pat ir zivju sugas, kurām noteikumos ir pieminēti divi izmēri. Nedrīkst paņemt mazāku par noteikumos minēto minimālo izmēru, kā arī lielāku par noteikumos pieminēto maksimālo izmēru. Šīs zivis obligāti ir jāatlaiž. Tātad tiek padomāts par vērtīgajiem vaisliniekiem. Lūk, šādi amerikāņi saudzē zivju populāciju no izmiršanas un citādas zivju izskaušanas.

          Pastāv dažādi bukleti un citi masu informācijas līdzekļi, kurā ir pārskatīti un uzskaitīti izmēri un skaits, ko makšķernieks drīkst paturēt. Tā piemēram, Teksasas štatā ir ezeri, kur nedrīkst paturēt lielmutes asarus, kuru izmēri ir no 14 – 21 collas garumā. Bukleta beigās ir aicinājums, kurš skan šādi: Palīdziet saglabāt šajā ezerā lielmutes asarus. Uzmanīgi noņemiet noķerto zivi no āķa un atlaidiet to.

        Pareizs aicinājums, arī pie mums Latvijas ūdeņos vajadzētu ieviest kaut ko līdzīgu, jo starp mums ir makšķernieki, kas spēj paņemt līdaciņas, līnīšus un citas zivtiņas, kuras obligāti vajadzētu saudzīgi noņemt no āķa un atlaist.

Īsziņa par ķīsi...

Foto no fion.ru

Ķīsi no āķa jānoņem uzmanīgi, jo tas ar saviem asajiem dzeloņiem pie spurām diezgan sāpīgi savaino pirkstus. Lai vieglāk izņemtu āķi, viegli piespiediet tam žaunu vākus.

Šis un tas par Babītes ezeru...

Ielokā, kur Rīgas jūras līcis visdziļāk iespiedies Latvijas teritorijā un kur to bijīgi aptek Lielupe, tās labajā sānā, starp divām kāpu joslām, omulīgi iekārtojies Babītes ezers, kura nosaukums ir pavisam sens. Kā vēsta sena teika, tad tajā vietā kādreiz bijušas ganības, kur ņipra ganu meiča Babīte ganījusi lopus. Kādu dienu meiča ieraudzījusi, ka tuvojas melns mākonis. Ganīte nu ar skaļu dziedāšanu mēģinājusi mākoni aizbaidīt, taču mākonis krākdams nogāzies zemē un pārvēries par ezeru. Ūdens pārklājis šo vietu un ne ganes, ne lopu… Tikai ļaudis iesaukuši to par Babītes ezeru.

Babītes ezers ir patiesi populāra un iecienīta makšķerēšanas vieta vairākām Latvijas makšķernieku paaudzēm. Te risinājušās daudzas dažāda mēroga sacensības, piedzīvoti jautri un ne tik jautri notikumi. 

Kartes fragments no Jāņa sētas

Ezera platība ir 2556 h, tā garums ir 14 km, lielākais platums 2,7 km, lielākais dziļums 1,7 m. Ezera gultne ir pārklāta ar 4 – 5 m biezu dūņu kārtu. Lai gan ezera vidējais dziļums ir 1 m, tajā ir vairākas dziļākas vietas – dziļuma zari jeb zivju ceļi, karsti ir zemi, lēzeni un aizauguši.

 Babītes ezers ir 7 lielākais ezers Latvijā. Ezerā ir noteikts ornitoloģiskais liegums, jo Babītes ezerā un tā piekrastes pļavās ligzdo ap 60 putnu sugu. Daudzas no tām ir ierakstītas pasaules sarkanajā grāmatā.

Ezers ir caurtekošs, bet aizaugošs. Domājams, ka ezera pārmaiņām par iemeslu ir gultnes kārta, ko pavasara pali līdz ar ledu atrauj, paceļ un pēc tam izsviež apkārtējās pļavās vai aiznes projām, līdz ar to ezerā veidojas jaunas bedres un sēkļi. Ūdens līmeņa izmaiņas ezerā galvenokārt nosaka ūdens līmeņa svārstības Rīgas jūras līcī, kad valdošie ziemeļu vēji līča ūdeni sadzen Lielupē un tālāk Babītē. Līdzīgi Liepājas un Engures ezeriem Babītes ezers atdalījies no jūras ar šaurām smilšu kāpām. Ziemeļu krastā ar priedēm apaugušas kāpas šķir ezeru no Lielupes, dienvidos kāpu grēda – no Tīreļpurva.

Babītes ezerā ietek divas straujas pietekas – Neriņa un Dzilnupīte, kurām ūdens vispārējā cirkulācijā ezerā ir visai maza nozīme. Plašo, zemo pļavu vietās abu upīšu lejtecē vēl nesenā pagātnē viļņojies ezers. Ezera rietumu galā atrodas Gātupe – nozīmīgs savienojums ar Lielupi.

Lai regulētu palu ūdeņus pie Spuņupes ciema 19 gs. izraka grāvi, kas savienoja Babītes ezeru ar Lielupi. Turklāt šie palu ūdeņi drīz vien nelielo grāvi izveidoja par Spuņņupi. 1988.gadā ezera austrumu galā izraka Varkaļu kanālu un Spuņņupi aizbēra, padarot ezeru caurtekošu. Pēc kanāla izrakšanas vairakkārt palielinājusies ūdens apmaiņa un samazinājusies ezera aizaugšana.

 Virzienā no Gātes un Spuņupes uz austrumiem ezers kļūst arvien seklāks. To ietekmē rietumu un ziemeļrietumu vēji, kas no Lielupes, īpaši pavasaros, uzpludina ezeru un sadzen uz austrumu galu ūdensaugus un to paliekas. Nogulsnējoties tie pamazām veido seklāku pamatu nākamajām ūdensaugu paaudzēm.

Ezerā ir divas klajas vietas: tā saucamais “Baznīcas placis” iepretim salas vecajai baznīcai un “Meldru placis” – iepretim bijušajām dzirnavām. Pārējā ezera daļā klajas ir tikai šauras joslas starp niedru un pārējo augu varenajām audzēm.

Babītes ezeru labi pazīst makšķernieku saime, jo tajā ir liela zivju bagātība. Jānorāda, ka zivis – līdakas, asari, raudas, brekši ezerā uzturas un galvenokārt barojas tikai vasarā, bet rudenī tās pa zivju ceļiem migrē atpakaļ uz Lielupi. Tad ezerā paliek līņi, karūsas, ruduļi, stipri vien mazāk ir raudas, asari un līdakas. Toties pavasaros makšķernieki Babītes ezerā velk bagātīgus, sevišķi līdaku lomus. Pavasaros no Lielupes zivis sanāk ezerā, jo tā zālainais, seklais baseins piemērots daudzu sugu nārstam. Rudeņos ezers aizsalst agrāk nekā Lielupe un citi lielie ezeri Rīgas apkārtnē. Sekluma dēļ ziemā daudzās vietās tas aizsalst līdz pat gultnei. Kad ledus pārklāj ezeru, zivis masveidā iziet pa Gāti un Varkaļu kanālu Lielupē. Ik gadus Babītes ezerā novērojama zivju slāpšana.

Lielāko dziļumu vietas koncentrētas ezera rietumu galā, ko arī visvairāk iecienījuši spiningotāji. Labas spiningošanas vietas ir ar līčiem bagātajā dienvidu piekrastē. Līdakas līdz pirmajām salnām var sekmīgi spiningot gandrīz visā ezera platībā. Prāvākie eksemplāri sastopami ezera dziļākajā daļā rietumos. Spiningošanas rezultātus lielā mērā nosaka ūdens līmenis un tā svārstības.

Asari pārvietojoties uz Lielupi, lielos baros pulcējas ezera dziļākajās vietās. Rāmā laikā, it īpaši rītos un vakaros, tie ūdens virspusē medī zivju mazuļus. Tomēr ne katru vasaru asari ir novērojami ezerā un labi ņem ēsmu. Ezerā ir daudz karūsu, tās šeit arī pārziemo. Ļoti daudz ezerā ir ruduļu. Rāmās un saulainās dienās tie lielos baros uzturas virsējos ūdens slāņos  un labi ņem makšķeres ēsmu.

Makšķernieku un mednieku vajadzībām ezerā ir ierīkotas vairākas laivu bāzes.