Šis un tas par vimbām (2. daļa)

Atrodoties pie svešām upēm, kuras gultni tik labi nepārzinu, nākas mērot daudzus kilometrus, līdz atrodu zivju vietu (pie tam ne vienmēr tas izdodas), bet šo laiku un savus spēkus nožēlojis neesmu, jo beigu beigās šie meklējumi attaisnojās. Ir dienas, kad makšķerēt iznāk maz, vairāk laika iznāk pavadīt meklējot, toties nākamajos izbraucienos, svešās vietas jau nedaudz ir pazīstamas, kas dod savus panākumus.

Izvēloties iespējamo makšķerēšanas vietu nav obligāti meklēt tādas vietas, kur bez liekām problēmām iespējams piebraukt ar mašīnu. Starp citu pēdējos gados bieži vien esmu ievērojis, ka makšķernieki labprātāk izvēlās vietas, kur dažus metrus no krasta var atstāt savu “autiņu”. Šādas vietas jau ir iztukšotas un nereti varat palikt pat copi neredzējis.

Parasti galveno uzmanību pirmkārt veltu augstāk minētajām vimbu iespējamām apmešanās vietām. Cenšos noskaidrot gultnes reljefu, ja ir iespējams, tad cenšos aplūkot arī blakus vietas, varbūt tās ir labākas, tikai tad izmētāju iebarojamo ēsmu.

Šeit priekšrocības ir vietējiem makšķerniekiem, kas var katru dienu vai vakaru iebarot nākamo makšķerēšanas vietu. Pilnīgi pietiek, ja tiek iemestas četras, piecas barības “bumbas” apelsīna lielumā. Ideāli, ja iebarojamā ēsma katru reizi tiek iemesta vienā un tajā pašā vietā un pat laikā. Tādā veidā zivis pierod pie barības un copes dienā iespējami lieliski vimbu lomi.

turpinājums sekos

Šis un tas par vimbām (1. daļa)

           Vimbas ir karpu dzimtas zivis. Tām ir resns ķermenis, ar augstu muguras spuru, tumši pelēka mugura, spoži sudrabainas zvīņas un gaiši dzeltenas krūšu spuras, kas, tuvojoties nārsta periodam kļūst tumšākas. Vimbas mute izceļas ar biezām, pusmēness formas lūpām. Daži makšķernieki vimbas sauc par sudrabiņiem. Domāju, ka šis mīļvārdiņš ir atbilstošs. 

             Pastāv divi vimbu veidi – ledus vimbas un ievu vimbas. Šie nosaukumi ir radušies no tā, kādā laikā tās ķeras. Pašas pirmās parādās ledus vimbas, tas notiek ziemā īsu brīdi pirms ledus kušanas, aptuveni marta mēneša sākumā. Ievu vimbas parādās pavasarī, laikā, kad zied ievas. Ļoti populāra ir tieši pavasara vimbu makšķerēšana.

           Tā kā vimbas ir strauju upju iemītnieces, tad bieži Latvijas lielāko upju krastos rindām stāv makšķernieki, kuri, pludinot savus spoguļāķus un plastmasas mormiškas, gaida īstu vimbu copi.

           Ļoti labprātīgi vimbas uzturas pastraumēs, aiz lieliem akmeņiem uc zemūdens šķēršļiem, kuri aiztur vienmērīgo ūdens plūsmu un rada virpuli. Velti būtu gaidīt vimbas copi vietās, kur ir dūņaina upes gultne, vimbai patīk rakņāties pa rupju gultnes granti. Ideāli ir, ja makšķernieks labi pārzin upes gultnes reljefu.

Vimbām vajadzīgs liels skābekļa daudzums, tāpēc tās pārsvarā uzturas straujās upēs. Šādās vietās tās iespējams noķert gan seklumā, gan arī dziļākajās ūdenskrātuves vietās. Vimbām vislabāk tīk uzturēties uz tā saucamās “kantītes”, tas ir vietās, kur ir pretstraume. Paslēptuves vimbas meklē zem dažādiem ūdenī nogrimušiem šķēršļiem, aiz akmeņiem, aiz siekstām u. c. esmu ievērojis, ka bieži vien tās meklējamas straujās vietās, kur no ūdens laukā rēgojās liels akmens. Tradicionālās vimbu uzturēšanās vietas ļoti labi zina pieredzējuši makšķernieki.

Turpinājums sekos

Atlaides Zivelē

Manas draudzenes Ilvas akvārija piederumu veikalā, Jelgavā, Uzvaras ielā 7 ir atlaides Malavi ezera cihlīdu iegādei. Nenokavējiet...

Ķīnas zivtiņas – akvārijā jeb kardināli mājas traukā (2 daļa)

Viņas lieliski iederas dekoratīvajā akvārijā, ieteicams iegādāties uzreiz 10 – 20 eksemplāru, tā kā kardināli ir bara zivis un tikai barā zivtiņas visu savu krāšņumu un interesanto uzvedību. Sevišķi interesanti ir novērot tēviņu konkurenci. No sākuma tēviņi pa īstam demonstrē savu krāšņumu. Viņi viens otram demonstrē savas spuras, it kā lieloties par to izmēriem, un pēc tam mērojas spēkiem. Zivis atrodas paralēli viena otrai un, taisot īsas ātras kustības, sūta viļņus uz konkurenta pusi. Viļņu spiedienu zivis uztver ar savām sānu līnijām, tādejādi pretinieks var novērtēt konkurenta spēku. Ja šādas konfrontācijas rezultātā cīņa beidzas neizšķirti, tad tiek uzsākts kautiņš. Vispirms saskaras viņu deguni, pēc tam jau ķeras krāšņajām spurām. Lielā akvārijā zaudētājs uzvedās, tāpat kā brīvā dabā, aizbēg, savukārt mazā akvārijā zaudētājs šķiras no spurām, jo viņam nav kur noslēpties. Tas gan izklausās visai dramatiski, jo parasti bara zivīm šādas uzvedības ainas nav novērojamas, kardināli šajā ziņā ir izņēmumi.

Foto no www.wetwebmedia.com

Nārstam gatavai mātītei ir ieapaļš vēderiņš un viņā labprāt seko tēviņam, ko viņš izraudzījies par nārsta vietu. Parasti kardinālu tēviņi izraugās šaurlapainu augu biezokņos, piemēram starp Javas sūnām. Atradis vajadzīgo vietu ikru iznēršanai, viņš izraugās mātīti un piepeldējis tai cieši klāt, ar sava ķermeņa aizmugurējo daļu apkampj viņas muguru. Zivis ātri noraustās iznēršot ikrus un izdalot pieņus, pēc tam uz kādu brīdi pašķiras, bet ikri paliek pie auga lapām vai nolaižas uz grunts. Šis process ilgst tik ilgi kamēr mātītes ķermenī ir ikri. Parasti nārsts ilgst vairākas stundas, bet pēc nārsta vecāki uzreiz ir jāatdala, jo viņi var apēst ikrus. Atkarībā no mātītes izmēriem parasti viena mātīte nārsta laikā spēj iznērst ap 400 gabalu, kuru izmēri ir 1,6 – 1,8 mm.

Pēc 24 – 30 stundām izšķiļas kāpuri, kas paliek karājoties pie ūdensaugiem un akvārija sieniņām, bet vēl pēc 3 – 4 diennaktīm mazuļi sāk brīvi peldēt un uzņemt barību. Par starta barību lieliski noder infuzorija – tupelīte (Paramaecium caudatum), artēmijas un dīķu putekļi.

Mazuļi aug ātri, un pēc neliela laiciņa varēsiet lepoties un priecāties ar lielu bariņu pašu izaudzētu kardinālu.

beigas

Ķīnas zivtiņas – akvārijā jeb kardināli mājas traukā (1 daļa)

Aptuveni 1932. gadā ASV parādījās pirmie eksemplāri jaunās simpātiskās karpu dzimtas zivtiņa, kas ātri vien izplatījās pa visām pasaules valstīm, bijušā PSRS teritorijā zivtiņas ieceļoja pēc kara, ap 1946. gadu. 1932. gadā ihtioloģijas stacijas direktors Kantone (Ķīnā) Lins Šuens aprakstīja šo zivtiņu. Viņš deva tai ģints vārdu par godu ķīniešu boiskautam (pionierim) Tan Kanfeja, pirmais cilvēks, kurš noķēra ciprinīdu netālu no Kantonā kalnu upē Balto Makoņu apvidū. Zivtiņas latīniskajā nosaukumā ir albus – balts un nubes – mākoņi. Tātad pilnais zivtiņas latīniskais nosaukums ir Tanichthys albonubes Lin, bet akvāristi šīs mazās Ķīnas zivtiņas sauc par kardināliem. 

Foto no www.acquariofiliaconsapevole.it

Pirmajos gados, kad zivtiņas parādījās viņas nosauca pat par “nabaga neoniem”, jo īstie neoni bija ļoti dārgi, bet kardināli maksāja salīdzinoši lēti.

Kardināli uzreiz iekaroja milzum daudz piekritēju, tā kā viņas ir nevien brīnumskaistas, bet arī viegli uzturamas un pavairojamas. Arī barības izvēlē kardināli nav prasīgi un ēd visu, ko vien tām piedāvāsiet. Bet, ja jums jāpamet zivtiņas uz dažām dienām vai pat nedēļām, tas nav nekas briesmīgs, jo tad viņas pārtiks no ūdensaugiem un dažādiem mikroorganismiem.

Slaida zivtiņa, kas garumā sasniedz 4 cm. Mugura un vidukļa augšējā daļa dzeltenbrūna, vēderiņš gaiši dzeltens. No acs augšējās malas pa visu ķermeni līdz pat astes spurai stiepjas zeltaina, jauniem īpatņiem zili zaļa, mirdzoša josla, no apakšpuses apmalota ar tumšām svītrām. Spuras dzeltenīgi sarkanas, krūšu spurām melna apmale. Tēviņi sīkāki un slaidāki par mātītēm.

Akvārijā ar kardināliem ieteicamā ūdens temperatūra ir 19 – 21°C, nārsta laikā ūdens temperatūra ir jāpalielina līdz + 21 – 23°C. Kardināli spēj uzturēties arī ūdenī, kura temperatūra ir 16 – 18 °C, kā arī paaugstinātā ūdens temperatūrā līdz 28°C. Ūdens sastāvam gan turēšanai, gan pavairošanai lielas nozīmes nav, tomēr ieteicams kardinālus turēt neitrālā ūdenī pH 7,0.

turpinājums sekos

Vai tu zini ka (5. turpinājums)...

... ka sliekas dažas dienas pirms brauciena var turēt arī biezpienā un pat kafijas biezumos.

Foto no www.darzapasaule.lv

... ka Anglijā zandartu makšķerēšana populāra kļuva tikai XX gadsimta 60. gados.

... ka slēptā reklāma Latvijas makšķerēšanas presē plaukst un zeļ.

... ka apavus un naudas makus gatavo arī no zivs ādas.

... ka lai iegūtu krāsainu kukurūzu nepieciešams izmantot pārtikas krāsvielas.

Tas ir interesanti

Ceļotājs, fotogrāfs un Tanganikas ezera zivju pazinējs Hans van Heusden  kādā no sociālajiem tīkliem publicēja bildes, ka ezerā aļģes sastopamas pat 10 - 15 metru dziļumā. Vai tad tur nemaz nav trofeusi un Petrochromisi, ir visi izķerti???

Lūk, bildes no ezera:

Fotogrāfiju autors: Hans van Heusden

Dzīvās pērles

Šo fantastisko fotogrāfiju autors ir Japānas fotomākslinieks Kyoto. Fantastika, vai ne?

Tie ir ikriņi, kuriem jau izveidojušās acis. 

Šis un tas par monofīlajām makšķerauklām

Tagad, kad veikalos ir iespējams iegādāties viss dažādāko firmu un kvalitātes auklas, makšķernieks ieejot veikalā apjūk. Viens no galvenajiem faktoriem iegādājoties auklu ir tās diametrs.  Laikam, jau nevienam nav noslēpums, ka darbojoties ar tievāku aukliņu zivis ēsmu ķers pārliecinošāk un drošāk. Bieži vien uz spolītes uzrādītais auklas diametrs ir lielāks, jo nevelti daudzi pieredzējuši copmaņi uz veikalu nāk ar mikrometru un lūdz pārdevēja atļauju izmērīt ieinteresējušās auklas diametru. Sevišķi tas atteicāms uz tievajām aukliņām. Darbojoties ar 0,10 mm auklu copīti tā arī var neredzēt, bet ja uz makšķerītes būs 0,08 mm, tad copītes būs biežākas. Savukārt resnajās auklas 0,28 mm un 0,30 mm sevišķi neatšķiras, bet tagad pavasarī ir jūtama atšķirība kādu aukliņu izmantojat 0,15 vai 0,17 mm. Darbojoties ar pavadiņu kuras diametrs ir 0,15 mm copītes būs biežākas, it sevišķi dienās, kad “zivis ēsmu ņem ar gariem zobiem”. Pie tam ideāli, ja izmērot auklu ar mikrometru auklas diametrs atbilst uz tās uzrādītajam. Uz kādas Latvijā populārās aukliņas ir pat uzrādīts, ka ir pieļaujama diametra svārstība 0,01 mm. It, kā ražotājs godīgi atzīst, ka diametrs ir palielināts, bet varbūt tas ir reklāmas triks. 

Attēlam ir informatīva nozīme

Kāds ļoti kaislīgs copmanis bija dikti apbēdināts, ka uz spolītes uzrādītā celtspēja bija 3,2 kg, bet piesienot maisiņu kurā bija ievietoti 3 kg cukura, tā momentā saplīsa. Izrādās, ka ražotāji uzrāda tās celtspēju, nesienot mezglu. Bet tomēr ļoti svarīga auklas iegādē ir tās celtspēja.

Kā tad pārbauda auklas celtspēju? Vienkāršākais variants ir, kad aukliņa tiek piesieta pie bezmēna (minisvariņiem) un lēni velkot, uzmanīgi vērojot pie kuras atzīmes tā plīsīs. Labi, ja aukliņa notur vismaz pusi uz spolītes uzrādītajam svaram. Pie tam jāņem vērā, ka vilkšana notiek lēni un vienmērīgi, bet zivis uzvedās pavisam savādāk.

      Jo tievāka aukliņa, jo tā ir elastīgāka un mīkstāka, kas nav mazsvarīgs faktors. Populārās un copmaņu bieži apmeklētās ūdenskrātuvēs lielās zivis barības meklējumos un ieguvē ir sevišķi uzmanīgas. Lai nogaršotu maltīti, zivis lēni tuvojas kumosam, tās aiztiek barību ar lūpām, pieskaras tai ar spurām, kas ir jūtīgas, netīšām pieskaras arī auklai. Maņu orgāni zivīm ir labi attīstīti un sajūtot cietu priekšmetu, konkrēti, lai arī tievu liek tai uzmanīties. Pie tam ūdenī ir dažādi ūdensaugi, zari, siekstas, pie kā zivis  pieskaras ar ķermeni, spurām un asti, pie tam zivis to redz un viņām tas liekas dabiski.  

      Monofīlās makšķerauklas svaigumu nosaka šādi. Paņemiet no divām dažādām spolītēm divus vienādus auklas gabaliņus (aptuveni, 10 cm) un stipri turot to pirkstos nolaidiet horizontāli. Tā aukliņa, kuras galiņš  vairāk savīsies zem sava svara būs mīkstāka, elastīgāka un līdz ar to arī svaigāka, tas ir nesen izgatavota un līdz ar to arī drošāka, bet zivīm mazāk redzama.

        Iegādājoties auklu, pievērsiet uzmanību kā tā ir uztīta, tai jābūt vienmērīgi uztītai un pati aukliņa nedrīkst būt bārkstaina. Nevienāds spīdums un tāda, kā matēta krāsa liecina par auklas zemo kvalitāti. Auklai uz spolītes jālaistās un jāspīd, tad viņa ir taisna, līdzena un izturīga visā tās garumā.          

Nobeigumā gribētu aicināt makšķerniekus uz auklas iegādāšanos naudu netaupīt, jo nekur neiet tā kā pie ūdeņiem. Un sava skopuma dēļ varat zaudēt netikai savu sapņu zivi, bet arī dārgu mānekli.

Interesants gadījums (2. daļa)

Bums apskatīja spoli, un nonāca pie slēdziena, ka klients ir apšmaukts vai piekrāpts

Lūk, video

Interesants gadījums (1. daļa)

Mans draugs un Latvijā atdzītais meistars Bums saņēma zemāk redzamo video. Neteikšu pie kura meistara un kurā darbnīcā spole bija, bet fakts tāds, ka spoles "remonts" izmaksāja 35 Euro.

Lūk, video

Neliels ieskats Vancouver Aquascape studijas darbos

Šoreiz vēlos iepazīties ar kādu savdabīgu akvārija dizaina studiju no Vankūveras (Kanāda). Manuprāt interesants šķiet fakts, ka Vancouver Aquascape studijā ir tikai 2 dalībnieki. Lūk, viņu darbi... Vācieši teiktu:"Das ist fantastisch (tas ir fantastiski)".

Vēl mazliet par garnelēm (4. daļa)

Pavairošana  

Ja garneles jūtas labi, tās ļoti ātri akvārijā sāks vairoties, jau drīzumā pēc to ielaišanas akvārijā var redzēt grūsnas mātītes. Grūtniecības ilgums ir 30 – 45 diennaktis, jo tuvāk ir dzemdību brīdis, jo labāk mātītes vēderā ir redzamas nākamo garneļu acis, ja esat ievērojis, ka gandrīz visi ikriņi ir acīm ,tas nozīmē, ka jau drīzumā būs nārsts.

Foto no www.shrimpkeeping.com

Dzimuma atšķirības

Mātītes no tēviņiem atšķirt ir ļoti viegli. Mātītēm krāsa ir košāka, tās ir lielākas pēc izmēra un tām pie vēdera bruņas ir platākas, tā ir vieta kur grūsnas mātītes nēsā ikrus. Tēviņu krāsojums ir blāvāks, tie ir mazāki, bet vēderiņš tiem ir līdzens. Turot garneles ilgāku laiku dzimuma atšķirību noteiksiet bez lielām problēmām.

Daži ieteikumi un novērojumi:

1. Pārvadājot garneles ieteicams traukā vai maisiņā ielikt arī kādu garāku akvārija auga lapiņu, piemēram, elodejas, kabombas u.c., lai bezmugurkaulnieki varētu uz tā sēdēt.

2. Arī pārvadājot nav labi, ja ūdens temperatūra nokrīt zemāk par 20 ºC, atvedot uz jaunajām mājvietām arī garnelēm ir jāpierod pie ūdens sastāva un temperatūras, jāveic adaptācijas process, tāpat kā iegādājoties jaunu zivi.

3. Garneles ir visai jūtīgas pret skābekļa trūkuma akvārijā.

4. Šie bezmugurkaulnieki nebaidās no citiem attiecīga izmēra akvārija iemītniekiem un ceļu tiem negriezīs.

5. Akvārijam jābūt ar vāku vai vismaz ar pārklātam ar stiklu, jo garneles ir lieliski lēcēji un var izlēkt no akvārija.

6. Ja ir iekšējais filtrs, tad tā bundulis jāskalo uzmanīgi, jo bieži vien to kā slēptuvi izmanto arī mazās garnelītes.

7. Apetīte garnelēm ir lieliska, tās pārtiek no visdažādākās akvārija barības (pārslām, granulām, tabletēm), lieliski garšo tām arī applaucētas kāpostu labas, sīki motilīši, sakasīta saldēta zivs, liellopu sirds u.t.t galvenais lai būtu dažādība.

Tas ir interesanti

Kāds kuriozs, vedu garneles savam mazdēlam, saķēru apmēram 10 garneles, ieliku burciņā ar ūdeni, ieliku lapu, lai būtu uz kā sēdēt. Uzliku vāciņu, ar domu, lai garneles neizlec no akvārija. Kad jau bijām sagatavojušies doties prom, ieliku burciņu somā. Jau ejot pa kāpnēm domāju, a ko man somas dibens mitrs, bet nepievērsu tam nekādu uzmanību, vēlāk sapratu, kas par vainu, vāciņu uzliku, bet nepievilku un ūdens vienkārši iztecēja. Tā nu garneles minūtes 30 atradās traukā bez ūdens, bet par cik vedu arī citas zivis, tad garnelēm ūdeni paņēmu no tiem maisiņiem. Galamērķi sasniedza visi ceļotāji. Tā, lūk...

 beigas

Vēl mazliet par garnelēm (3. daļa)

Garneles ir interesantas un vienkārši turami zemūdens bezmugurkaulnieki, kas sadzīvo ar miermīlīgām zivīm, piemēram, šo rindu autoram garneles ilgstoši dzīvo un veiksmīgi vairojas kaimiņos dzīvojot ar Acanthophthalmus kuhlii un Pangio anguillaris. Vakarā, kad notiek barošana, tad vispirms uz barību salec garneles, bet kad savu kautrību atstāj malā arī čūskveidīgās zivis un peld uz vakariņām, bet garnelēm nākas celties „spārnos” un meklēt citu barību, parasti kādu aļģi.

Mazāk pieredzējušiem akvāristiem noteikti iesaku sākt ar garnelēm, kurām ir visai interesants nosaukums sarkanais ķirsis, noteikti jāpiezīmē, ka šīs ir arī populārākās garneles, to latīniskais nosaukums Neocaridina Heteropoda var. Red. Daudzi akvāristi, kurus ieinteresēja garneļu dzīve, iet tālāk un meklē sev jaunus sekošanas objektus, kuri prasa jau speciālus turēšanas apstākļus. 

Interesants fakts

Sarkanie ķirši ir radušies selekcijas rezultātā, lai iegūtu sarkano krāsu ir veikts liels darbs krustojot košākās savvaļas garneles. Diemžēl kolekcionāra vārds, kuram teikt paldies par ieguldītos darbu nav zināms.

Ūdens parametri

Šīs garneles nav prasīgas pret tā parametriem, tās iespējams turēt pH 6,0 – 8,0, ūdens temperatūra drīkst svārstīties 23 – 28, obligāti akvārijā jābūt augiem vai nelieliem akmeņiem uz kuriem garneles varētu nolaisties un atpūsties. Domāju, ka akvāristiem jāzina, ka šīs garneles iespējams turēt jebkurā saldūdens akvārijā, kurā nav plēsīgu zivju.

Barošana

Barošana ir tikpat vienkārša kā to turēšana. Tās ar lielāko prieku ēdīs plaucētas salātu lapas, ēdīs aļģes un citus gardumus, kuras barojot zivtiņas tās ir neapēdušas. Tieši barošanas laikā, redzamas gandrīz visas garneles, kuras uzskatījušas par vajadzīgu ierasties barošanas vietā. Parasti tieši barošanas laikā var redzēt mātītes, kuras zem astes nēsā ikriņus. Ja garneles ir aktīvas un rīko šovus pēc barības, tas nozīmē, ka garneļu kolonija jūtas lieliski un to dzīvē viss rit apmierinoši.

Barošana jāveic ne biežāk kā reizi dienā, barības nedrīkst būt daudz, jo savādāk tās pieradīs, ka tie patstāvīgi tiek piebarotas un pārstās strādāt, lasi likvidēt aļģes. Tāpat neapēstā barība bojās akvārijā ūdeni. Ieteicams izlaist kādu no barošanas reizēm.

Turpinājums sekos

Vēl mazliet par garnelēm (2. daļa)

No tehniskā aprīkojuma akvārijā ir iekšējais filtrs un sildītājs. Pret ķīmisko sastāvu garneles nav prasīgas, bet ieteicamā ūdens temperatūra 23 – 25 ºC. Arī barošana nesagādā problēmas, lieliski pārtiek no dažādām granulētām barībām. Galvenais nedrīkst tās pārbarot, jo garneles lieliski tiek galā ar aļģēm, nereti „aizmirstas” pabarot garneles divas dienas, bet tās nemaz nebēdā par manu aizmāršību, bet meklē augus uz kurām ir aļģes un lieliski pārtiek no tām.

Arī ar garneļu vairošanos nav problēmu. Tās vairojas tajā pašā akvārijā, kurā dzīvo, galvenais, lai nebūtu kaimiņu, kas kāri varētu apēst mazās garneles, ja akvārijā ir zivis, tad mātīti ar ikriem labāk pārnest uz citu trauku, savādāk dēļ „labajiem” kaimiņiem jauno garneļu paaudzi nesagaidīsiet. Pats garneļu vairošanās process ir visnotaļ interesants: tēviņš atrod mātīti pēc smaržas un piestiprina pie mātītes dzimumorgāniem spermas paketes. Šīs paketes piestiprinātas tā, lai nēršot ikriņus tie uzreiz apaugļotos. Interesanti, ka jaunie tēviņi, kas sasnieguši 8 – 10 cm spējīgi vienlaikus apaugļot vairākas mātītes, savukārt tie, kas sasnieguši savus maksimālos izmērus 20 – 25 mm spējīgi apaugļot tikai vienu mātīti.

Mātīte nēsā ikriņus uz krūšu kājām, 1 – 7 nedēļu, atkarībā pēc turēšanas apstākļiem. Neilgi pirms dzimšanas zaļganie garneļu ikriņi kļūst caurspīdīgi un manāmas nākamās garneles. Piedzimst garneles 1 – 1,5 mm lielas, aug ātri, ar barošanu nekādas problēmu nav, mazās lieliski pārtiek no tā kā lielās garneles. Līdz 1,5 – 2 mēnešu vecumam mazās garneles ir visai bailīgas, tās slēpjas aiz lielākām augu lapām vai arī meklējamās pie tālākās akvārija sieniņas. Šajā laikā akvārijā jābūt vismaz ūdens airācijai, jo mazās garneles ir ļoti jūtīgas pret skābekļa daudzumu ūdenī, kā arī jāveic obligāta 15 – 20 % ūdens nomaiņa, pret svaigu. Pēc 2 mēnešiem garneles sasniedz 1,5 mm garumu, spējīgas mainīt čaulu un galvenokārt uzturas grunts tuvumā, tā teikt dzīvo pieaugušo garneļu dzīvi.

turpinājums sekos

Vēl mazliet par garnelēm (1. daļa)

Nu jau vairākus gadus vienā no maniem akvārijiem dzīvojas garneles (Neocaridina sp). Sākumā kļuvu par apmēram divu desmitu garneļu īpašnieku, kuras ievietoju 35 litru akvārijā. Nokļuvuši savās jaunajās mājās tie izklīda pa visu akvāriju un nesteidzīgi, ar savām ūsiņām un mazajām, veiklajām kājelēm pārbaudīja visu akvārija inventāru. Dažas garneles nesteidzīgi apsēda kāda augu lapu, citas mērķtiecīgi meklēja sev kādu ēdamvielu. Iemetu vienu granulu, pēc mirkļa vairākas garneles sarīkoja nelielu šovu, cīņā pēc barības. Jau apmēram pēc mēneša ievēroju, ka akvārijā ir divas garneļu mammas, kas nēsā zem astes ikriņus, pagāja apmēram divas nedēļas un nevarēju atrast grūsnās garneļu mammas, bet tā vietā ievēroju apmēram 10 – 15 apmēram 15 mm garas garnelītes, kas lēkāja no vienas augu lapas uz otru.  

Kas tad nepieciešams garneļu turēšanai akvārijā? Grūtību, manuprāt, nav nekādu. Akvārija tilpumam nav nekādas nozīmes, grunti var likt, bet var arī nelikt. Manuprāt, tomēr ir jāliek grunts, jo tad akvārijs pats labāk izskatās, galvenais, lai netiktu izmantota smilts, jo tad tā tikai pūs, citi izvēlas lielākus akmeņus, bet tie savukārt var sabojāt augu sakņu sistēmu, tāpēc tomēr iesaku izmantot 3 – 5 mm grunti.

turpinājums sekos

Vēl kāds juriozs jautājums

Laikam esmu nelabojami saslimis ar zivīm. Ja man interesē, kāds ar zivīm saistīts jautājums, tad meklēju to kādā no daudzajiem forumiem. Dažkārt paiet vesela diena, līdz atrodu sev interesējošo jautājumu. Ja jūtu, ka atbilde ir pārlieku gudra vai tek daudz ūdens, vienkārši to izmetu laukā.  Vēl kāds kuriozs no forumiem. Ar kuru ļoti gribu ar jums padalīties. Teksts vienkārši pārkopēts un iztulkots.  

Uz foto redzami astronauti... 

Nesen man uzdāvināja 35 litrīgu akvāriju, par akvārijiem neesmu interesējies, bet internetā atradu astronautu bildīti, zivs man ļoti iepatikās. Vai šī zivtiņa dzīvos manā akvārijā, ja nav filtra?

Mana komentāra šeit nebūs…

Interesanti fakti

Mencu ikri

Visauglīgākā būtne pasaulē ir menca, savā nārsta laikā tā spēj iznērst vairāk nekā 6 milj. ikru, taču dzimumgatavību sasniedz vien daži īpatņi. Ar mencu ikriem mielojas ne vien cilvēki, bet arī visi citi jūras iemītnieki. Iespējams tāpēc mencas nērš tik daudz ikru, lai pietiktu visiem.

Pati senākā zivs

Ilgu laiku zinātnieki uzskatīja, ka zivs celakanti (pirmā zivs, kas „izsoļoja” uz sauszemi) ir sen jau izmiruši, zinātnieki domā, ka tieši no šīs zivs „radiniekiem” parādījušies virszemes dzīvnieki, bet 1938. gadā Dienvidāfrikas zvejnieki noķēra vienu šādu eksemplāru 1.5 metrus garu. Šis atradums lika zinātniekiem meklēt vēl un drīzumā pie Madagaskaras krastiem tie atrada vēl apmēram 100 šādas zivis. Izrādās celakantiem ir ļoti cietas krūšu spuras, ar kuru palīdzību tie varēja izrāpot krastā pēc barības.

Visdārgākā akvārija zivtiņa

Kā domājat, kura ir dārgākā akvārija zivtiņa pasaulē? Šeit neiet runa par zelta zivtiņām, neoniem vai gupijām. Ja vēlaties iegādāties patiesi dārgu zivi arovanu (ir retas šķirnes un reti eksemplāri), tad nāksies šķirties no 80000 USD, bet arī tas vēl nav viss, ja esat noskatījis platīna arovanu, kura spēj sasniegt 40 cm garumu nāksies maksāt 400000 USD.

Jūras zirdziņš

Visinteresantākais pārvietošanās veids pasaulē ir jūras zirdziņiem, tie peld vertikāli, par stūri izmantojot muguras spuru, viņi var peldēt uz visām debess pusēm uz priekšu, atpakaļ, uz augšu uz leju, kad zirdziņš vēlas apstāties tas aptinās ar asti ap ūdensaugu, bet, ja tam draud briesmas, viņš maina krāsu, tādejādi maskējoties.

Asins vadi

Zilā vaļa asinsvadi ir patiesi ievērojami, par tiem spēj peldēt pat pieaugusi zivs, piemēram, siļķe vai forele, paša lielākā asinsvada diametrs ir 25 cm.

Jautājumi, kas liek man pasmaidīt.

Esmu apkopojis manuprāt stulbākos jautājumus, ko cilvēki uzdod forumos. Lai neradītu lieku ažiotāžu pateikšu tikai, ka jautājumi ņemti no krievu un ukraiņu forumiem. Es tikai nokopēju, pārtulkoju un nopublicēju savā blogā.

„Sakiet lūdzu, ja sildītājs ieslēdzas pēc katrām 11 minūtēm, darbojas apmēram 2 – 3 minūtes un tad atkal izslēdzas, vai tā ir normāla sildītāja darbība. Varbūt viņš ir sabojājies.”

Cilvēkam nebija slinkums, uzņemt laiku, pēc cik ilga laika sildītājs ieslēdzas un izslēdzas. Iespējams, viņš pat nenojauš priekš kam sildītājs vispār ir nepieciešams, viņš pat nebija iedomājies pamērīt ūdens temperatūru.

Nākamais jautājums vispār ir ūnikums.
Labdien! Sakiet lūdzu ar ko lai aiztaisa šuves. Man viņu uzdāvināja pa velti, bet viņš no apakšas tek. Gribu, lai akvārijs būtu darba kārtībā.

Tulkots ir burtiski, lai saglabātu teksta būtību.

„Saket lūdzu kā var cīnīties ar melno bārdu?”

Iespējams cilvēks ir nobanots visos meklēšanas saitos.

„Sveiciens visiem. Man uzdāvināja 8 ķiršu garneles, ielaidu tās kopīgā akvārijā. Kā viņas vispār sadzīvo ar zivīm? Kā viņas uzturēt? Kas zina?”

Šeit cilvēks vispār atsacījies domāt. Ko tādam ieteikt? Vispirms izdara un pēc tam jautā.

„Sakiet lūdzu kā „ārstēt” akvāriju no melnās bārdas? Kurš zina labāko un pārbaudīto metodi?”

Šādi jautājumi tiek uzstādīti daudz. Cilvēkam slinkums ierakstīt foruma meklētājā, ieraksti un izleks 100 un 1 ieraksts. Nē, vajag atkal uzstādīt savu jautājumu. Dažkārt, rodas iespaids, ka cilvēki to dara speciāli.

„Labrīt visiem! Sakiet lūdzu kāds apgaismojums avārijā ir labāks diožu vai luminiscējošo lampu.”

Teksts pārtulkots vārds vārdā. Domāju, cilvēki vispār nesaprot kas kāpēc akvārijā nepieciešams apgaismojums.

„Obligāti akvārijā jābūt CO2”.

Teksts pārtulkots precīzi. Tas nav pat jautājums, bet tā ir ņirgāšanās. No sākuma laikam jāuzraksta, kas tā CO2 ir un kam viņa nepieciešama, vēlāk jāmēģina no cilvēka „izvilkt” kas viņam par akvāriju.