pasmaidiet...

Kā ķeras?

-          Vidēji. Divas raudiņas, trīs kazragi, pārējie sīkumi.

* * * * *

Zīmējums no www.dzelzumiga.files.wordpress.com

                                                                            * * * * *  

Pēdējā laikā arī sievietes ir sākušas makšķerēt, bet pastāv zināmi makšķerēšanas noteikumi, kurus jāievēro ikvienam. 

-          Uz ko labāk būtu ķert zandartus? 

-          Patreiz zandartu ķeršana ir aizliegta. 

-          Bet es jau Latvijā nespiningošu, bet gan Kiprā, - uz pārdevēja aizrādījumu atbild sieviete.

 * * * * *

Līgavainis ar līgavu apspriež par kopējo dzīvi.

-          Apsoli man mīļais, a pēc kāzām tu vairs nesmēķēs.

-          Protams, dargā.

-          Apsoli man, ka tu arī nedzersi.

-          Protams, dargā.

-          Un copēt ar draugiem tu nebrauksi.

-          Un tas ir viss?

-          Bet ko tu pats negribētu vairs darīt?

-          Precēties.

Akvārija mīti (2. daļa)

7. Sams palīdz tīrīt akvāriju

Principā vēl viens mīts, jā sami galvenokārt dzīvojas pa grunti, jā, sami apēd to, ko citas zivis neapēda. Dažas samu sugas palīdz tikt galā ar aļģēm, kas izveidojas uz akvārija sieniņām, augu lapām un citiem dekoriem. Tomēr jāatzīst, ka neviena no zivīm, pat sami neēd citu zivju izkārnījumus. Regulāras ūdens nomaiņas un grunts sifonēšana jāveic vien pašam akvāristam, pat neskatoties uz lielu daudzumu samu akvārijā.

6. Zooveikalā pārdevējs man teica, tātad tā ir taisnība

Liela daļa zooveikalu pārdevēji ir zinoši, ja viņiem interesē akvārija lietas, bet diemžēl ir sastopami arī nesagatavoti un nekompetenti tirgotāji, kas arī cenšas sniegt kādu padomu un maz zinošs akvārists dēļ šādiem tirgoņiem iebrauc vēl lielākās auzās. It kā jau loģiski būtu, ja jauns akvārists ienāk tuvējā zooveikalā, bet varbūt tomēr pašam pasēdēt pie datora un pameklēt informāciju. Laika gaitā šī informācija būs zelta vērta un tikai papildināsies.

Dažkārt apmeklējot vienu vai otru zooveikalu, redzu, ka pārdevējs ir lielisks tirgotājs, bet slikti zina akvārija lietas. Šādos gadījumos vēlos pajautāt: ”A tev pašam ir akvārijs?”. Bet nu lai šī tirgotāja sniegtā informācija lai paliek uz paša tirgotāja sirdsapziņas. Kvalificēti darbinieki vienmēr centīsies palīdzēt, nebūs neviena mīta no šī manis gatavotā materiāla.

8. Zivis nav īpaši gudras un tām ir īsa atmiņa

Iespējams, zivīm nav tik gara atmiņa kā cilvēkam, bet nav jau arī tik īsa, kā nereti iespējams lasīt internetā. Esmu lasījis, ka zivīm atmiņa ir 3 sekundes. Tas ir kārtējais mīts. Zivis taču ir ievērojušas cikos parasti tiek barotas. Piemēram, mani Tropheus bemba, pēc sievas teiktā sagaidītu koridorā, ja vien varētu. Kā viņas jūt, ka atnācis mājās kopējs un barotājs, patiesi nezinu, bet tas ir interesants fakts. Zivīm ir lieliska redze, droši vien ievērojāt, ka ja tuvojieties akvārijam, tad visas zivis cenšas pietuvoties Jums pēc iespējas tuvāk. Bieži vien ienākot istabā, visas zivis atrodas tuvējā stūrī. Tātad tām nav 3 sekunžu atmiņa.

Zinātnieki ir veikuši daudz eksperimentu, lai pārbaudītu zivju intelekta līmeni, un konstatēja, ka zivis bieži vien nav pietiekami novērtētas. Daži zinātnieki uzskata, ka zivis var atpazīt savu īpašnieku, un iespējams, tās skumst pēc viņa, kamēr saimnieks atrodas atvaļinājumā vai ilgstoši izbraucis.   

9. Gailīšus drīkst turēt glāzē ar augiem

Pilnīgas muļķības. Gailītis, gluži tāpat kā jebkura cita būtne vēlas izjust plašumu. Tiem vāzē vai glāzē esošie ūdensaugi ir pilnīgi vienaldzīgi, to galvenā barība ir kukaiņi un to kāpuri, akvārijā gailīšus drīkst barot ar specializētajām barībām un svaigiem vai saldētiem kukaiņiem. Brīvā dabā gailīši dzīvo un vairojas lēni tekošās upēs un rīsu plantācijās. Nelielās peļķēs tie dzīvo tikai sausuma laikā, tāpēc šo apgalvojumu, ka gailīši spēj ilgstoši labi justies šampanieša glāzē ir mīts.

Attiecībā uz augiem, kas it kā uztur ūdens tīrību, augi absorbē nitrātu daudzumu ūdenī, taču tas nepalīdzēs izdzīvot nabaga zivtiņai. Augi bloķēs zivju piekļuvi ūdens virsmai. Gailīši jeb cīņas zivis ir labirinta zivis, tas ir, tām ir īpašs orgāns, kas ļauj elpot atmosfēras gaisu. Ja zivtiņa nevar nokļūt līdz ūdens virsmai – viņi var aiziet bojā, proti, noslīgt.

Gailīši ievērojami labāk jutīsies, ja varēs brīvi peldēt un ēst tiem piemērotu barību. Ideāls akvārijs gailītim būtu 20 – 40 litri.

10. Zivis tas ir skumīgi

Protams, cik cilvēku tik domu un uzskatu, bet nosaukt zivis par garlaicīgām gan man neatveras mute. Man šķiet, ka tas ir mīts. Akvāristika ir hobijs, kas apvieno ļaudis ar līdzīgām interesēm, protams, visos mūsdienu piedāvājumos ir viegli apmaldīties, taču kad ir vēlme iedziļināties, tad akvāristika ir aizraujoša.

Daudzējādā ziņā akvārija pamatā ir jūsu personīgā pieredze un informācija kuru ieguvāt internetā, ne tikai zinātniski fakti. Pasaulē katru mēnesi tiek atklātas un radītas jaunas zivju sugas. Akvārijs un zivis ir ļoti interesanti.

Akvārija mīti (1. daļa)

Pastāv daudzi mīti par zivīm. Viena daļa no šiem mītiem jau pašā saknē ir blēņas un nekas vairāk, savukārt citiem kaut maza daļiņa no patiesības, bet ir.

1. Zivis izaug līdz akvārija izmēriem

Tās ir lielākās muļķības, kādas vien nācies dzirdēt. Ja tā būtu taisnība, tad iespējams manā akvārijā dzīvotu lielāki sami nekā Daugavā un asaru bari būtu nesaskaitāmi. Iedomājieties un tas viss 240 litros. Ļoti bieži šādi apgalvojumi ir dzirdami zooveikalos no nekompetentiem pārdevējiem, kas nezina kādos apstākļos vienas vai otras zivtiņas ir turamas. Diemžēl bieži vien cilvēki zivtiņas tur nelabvēlīgos apstākļos. No kurienes tad radies šāds mīts? Daudzas zivis ar laiku kļūst kūtras, neaktīvas, tas viss ir no pārlieku maza akvārija. Zivtiņas turētājam šķiet, ka tā ir sasniegusi akvārija izmērus. Patiesība slēpjas tur, ka zivtiņai ir radušās problēmas ar veselību dēļ nepiemērotiem apstākļiem. Diemžēl šādu zivtiņu dzīves ilgums krasi samazinās.

Lai izvairītos no tā akvāristam būtu jāzina viss par attiecīgo zivtiņu. Nedrīkst iet uz veikalu un pirkt pirmo zivi kas iepatīkas. Vispirms ir jāievāc informācija un tikai tad var veikt pirkumu. Atcerieties, ka lielais vairums zivju jūsu tuvējā veikalā ir jaunuļi un pavisam droši var teikt, ka drīzumā tās izaugs ievērojami lielākas.     

2. Zivis nedzīvo ilgi

Šis mīts izriet no iepriekšējā punkta. Daudzi akvāristi jūtas laimīgi, ka viņu zelta zivtiņa dzīvo jau trešo gadu, viņi uzskata, ka tas ir šai sugai cienījams vecums. Patiesība ir tā, ka zelta zivtiņas spēj sasniegt ievērojami cienījamāku vecumu, pārsvarā zivis dzīvo apmēram 5 – 7 gadus, ir jau arī izņēmumi, piemēram karpzobes, kas dzīvo 3 – 6 mēnešus un gailīši, kas dzīvo apmēram 3 gadus.

Lai zivtiņas nodzīvotu pēc iespējas ilgāk, tām nepieciešams nodrošināt viņu prasības, ieskaitot trauka lielumus, filtrācijas sistēmu un arī kaimiņus.

3. Turēt zivis apaļā stikla akvārijā ir normāli

Zooveikalos vēl pārdodas šie akvāriji, kas bija ļoti populāri pērnā gadsimta 60 gados, tajos iespējams marinēt gurķus, taču tie nav piemēroti nevienas zivtiņas turēšanai. Ir 2 galvenie principi. Pirmkārt, tas ir mazs tilpums jebkurai no zivīm. Otrkārt, ūdens virsma šādā akvārijā ir pārāk maza salīdzinājumā ar ūdens daudzumu. Liela platība ir svarīga gāzes apmaiņai. Neskatoties uz to, ka zivis dzīvo ūdenī, viņām ir nepieciešams skābeklis, un, ja viņām trūkst, viņas var noslīgt, gluži tāpat kā arī mēs.

Taisnstūra vai kvadrātveida akvārijs nodrošina daudz lielāku virsmas laukumu un tāpēc ir daudz labāka izvēle nekā apaļais akvārijs.

4. Filtri zivīm nav nepieciešami

Nē, veikala darbinieki nemēģina izmānīt no jums papildus naudu – jūsu zivīm tiešām ir vajadzīgs filtrs. Zivīm ir izkārnījumi un lai novērstu veselības problēmas, ir nepieciešams pēc iespējas efektīvāk šos izkārnījumus izvākt. Filtrs arī palīdzēs pārveidot zivīm iegūto kaitīgo amonjaku mazāk kaitīgos nitrītos un pēc tam nitrātos.

Filtru izvēle ir tiešām iespaidīga, ļoti daudz kas atkarīgs no tā, kas dzīvo akvārijā. Ideālā gadījumā filtram ir jānodrošina gan mehāniskā, gan bioloģiskā filtrācija, tad ūdens būs  perfektā stāvoklī, bet zivs laimīgas un veselas. Jūras akvārijam ir nepieciešams papildu aprīkojums.

5. Pastāv arī tāds uzskats, ka ja ir filtrs, tātad nevajag mainīt ūdeni

Atvainojiet, bet arī tā nav taisnība. Periodiski nomaiņa ir nepieciešama, sevišķi tas attiecināms uz pārapdzīvotiem akvārijiem. Ideāli būtu veikt ūdens nomaiņu reizi nedēļā, apmēram 20 – 30% no kopējā akvārija tilpuma. Nitrātu (NO3) līmenis ūdenī nedrīkst pārsniegt 50 daļas uz miljonu (jūras akvārijiem - vēl zemāk), un tas ir iespējams tikai ar regulāru daļēju ūdens nomaiņu. Jāveic ūdens testēšana, jo testu rezultāti noteiks cik bieži jāmaina ūdens. Periodiskā ūdens pārbaude palīdzēs jums saprast, cik bieži un cik daudz ūdens ir jāmaina. Turklāt ir nepieciešams pārbaudīt nitrātu saturu krāna ūdenī, jo dažās vietās līmenis var būt diezgan augsts. Šajā gadījumā var palīdzēt apgrieztās osmozes filtrs, ko var iegādāties labākajos zooveikalos.

Turpinājums sekos

Anglijā veiksmīgi pavairots plankumainais leoparda bullītis (Thorogobius ephippiatus)

Anglijas pilsētas Njukvejas (Newquay) Akvārija centrā Zilais Rifs tika veiksmīgi pavairoti plankumainie leoparda bullīši (Thorogobius ephippiatus), šie sarkanie un oranžie īpatņi galvenokārt uzturas tikai Dienvidaustrumu Anglijā.

Zivtiņas mīt aukstajos Atlantijas okeāna austrumos, tās mīt salīdzinoši seklās (līdz 40m dziļumam) un akmeņainās vietās, nereti sastopamas arī paisuma zonās. Par šo zivtiņu esamību pie Lielbritānijas krastiem nebija nekas zināms līdz parādījās mūsdienu zemūdens aprīkojums.

Leoparda plankumainie bullīši noteikti ir viens no skaistākajiem savas sugas īpatņiem. Spilgtākās atzīmes, kas ir raksturīgas tikai viņiem, parasti nav sastopamas citiem sugas īpatņiem, kuru krāsa atbilst klinšu vai smilšainu ainavai. Mēs atklājām simtiem mikroskopisko zivju mazuļu. Centrā ir grupa no četriem pieaugušo īpatņiem, taču šis bija pirmais gadījums kad zivtiņas nārstoja. Tā kā šis bullītis nav ietverts vairāk nekur, var teikt, ka šis ir pirmais gadījums audzēšana nebrīvē." - teica Jenny Youngs (Dženija Youngs), darbinieks, kas nodarbojas ar zivju mazuļu audzēšanu.

Viena galva labi, bet divas ātrāk un gudrāk

Demokrātijas princips balstās uz ideju, ka grupveida domāšana ir labāka par individuālo lēmumu pieņemšanu. Tiesa šāds process parasti aizņem vairāk laika, bet tikai ne gambūzijas (Gambusia affinis). Savā grupā jeb barā tās pieņem pašus ātrākos un galvenais pareizākos lēmumus, pie tam, ļoti interesanti, ka jo lielāks bars, jo precīzāks un pareizāks ir lēmums.

Berlīnes hidro ekoloģijas un upju zvejniecības institūta pētnieki veica ekoloģisku eksperimentu uz gambūzijām. Šis eksperiments pierādīja, ka gambūzijas spēj precīzi un ātri pieņemt lēmumu. Zinātnieki pie šāda slēdziena nonāca, jo šīs dzīvdzemdētājas kvalitatīvi sadala pienākumus apkārtējās vides novērošanā. Princips ļoti vienkāršs: ” Jo vairāk acu, jo vairāk redzams”, redzētā informācija ātri izplatās starp bara īpatņiem un tikpat ātri tiek pieņemts lēmums, kā izvairīties vai pasargāties no iespējamām briesmām. Šie pētījumu rezultāti nesen tika publicēti amerikāņu žurnālā PNAS.

Lielie bari ātrāk izvairījās no plēsoņām nekā mazie vai pat atsevišķi īpatņi. Barā, kurā ir 16 īpatņi veiksmes sasniedz 90 %, jo mazākos baros veiksmīgu lēmumu pieņēma 50 % gadījumos, savukārt atsevišķi īpatņi vēl mazāk gadījumos pieņēma pareizus lēmumus. Kādus tad mehānismus tad izmanto bars, lai pieņemtu optimālu lēmumu.

Profesors Jens Krauze ir viens no galvenajiem pētniekiem saka: „Mēs vēlējāmies saprast vai vienas zivis var pieņemt labākus lēmumus nekā citas zivis. Varbūt zivju baros ir lielāki „eksperti” un tāpēc to bars izskatās gudrāks. Atkārtoti eksperimenti, kuros tika iesaistīti atsevišķi īpatņi neizcēla nekādus īpatņus, kuriem būtu īpašas domāšanas spējas, tāpēc tika nolemts atkārtot versiju. Bara zivīm ir raksturīga pienākumu sadalīšana un katra zivs atbild par noteiktu sfēru. Un patiesi kļuva skaidrs, ka jo lielāks bars, jo ātrāku un pareizāku lēmumu pieņēma zivis”.

Bara uzvedība raksturīga visiem tā īpatņiem. Zinātnieki pierādīja, ka gambūzijas viena ar otru apmainās ar informāciju, pie tam šī informācijas apmaiņa nebūt netraucē baram un nebremzē to. Gluži pretēji tā tie zibenīgi apstrādāta un bars pieņem ātrāku lēmumu nekā viens īpatnis. „Šie rezultāti mūs vienkārši izsita no līdzsvara, jo pastāv uzskats, ka informācijas apmaiņa starp dzīvniekiem aizņem laiku” – piebilst Krauze. Kādā veidā zivis veic informācijas apmaiņu zinātnieki iecerējuši noskaidrot tuvākajā laikā.

Akvārija zivtiņu stress

Gluži tāpat kā cilvēki arī akvārija zivtiņas ir pakļautas stresam, turklāt stress var būt par iemeslu zivtiņu saslimšanai. Ilgstošs stress pavājina zivtiņu imunitāti, līdz ar to samazinās organisma pretestība pret kaitīgajām baktērijām un dažādiem vīrusiem. Dažādām zivju sugām faktori, kas izraisa stresu var dažādi. Tas, ka vienas sugas īpatņiem ir normāli, pilnīgi nederīgi var būt citai zivju sugai, tāpēc iegādājoties jaunas zivtiņas sugu vēlams pēc iespējas vairāk uzzināt par attiecīgās sugas īpatnībām, vai spēsit nodrošināt attiecīgajai sugai ideālus turēšanas apstākļus. Par turēšanas apstākļiem es domāju akvārija tilpumu, ieteicamo ūdens temperatūru un sastāvu (tīrība, cietība, pH u.c. ūdens raksturojumus). Neaizmirstiet arī par dažādu zivju sugu saderību. Ja nevarat nodrošināt zivtiņas prasības, tad labāk neiegādājaties to. Kā jau minēju, tad dažādām zivtiņām stress var būt dažāds, tomēr ir tā saucamās standartsituācijas, kas izraisa stresu visiem zivju veidiem. Galvenokārt stresu izraisa zivtiņu transportēšana, krasa temperatūras maiņa, ūdens sastāva izmaiņas un dienas režīms (akvārija apgaismojums ir ievērojami savādāks, kāds tas bija iepriekšējā akvārijā). Bieži vien mazāk pieredzējuši akvāristi nenodrošina zivtiņām nepieciešamos apstākļus, kas izraisa pat letālu iznākumu un savas nezināšanas dēļ piedzīvo vilšanos.

Pati “bēdīgākā” zivs pasaulē

Zivju piliens ir pazīstams ar savu nepatīkamo izskatu, ar ko tas atšķiras no citām zivju sugām.

Foto no youtube.com

 Brīvā dabā tas sastopams Klusajā, Atlantijas Indijas okeāna dziļumos, ļoti bieži sastopama pie Austrālijas krastiem. Zivs piliens savā dabiskajā vidē dzīvo okeāna dziļumos no 900 līdz 1200 metriem. Kāpēc šīs pārsteidzīgās zivis ir tik nepatīkamas? Zivs piliens (Psychrolutes marcidus) uz okeāna gultnes izskatās gandrīz kā parasta zivs, bet, kad zivs parādās virs ūdens, tās ķermenis izmainās un zivs pārvēršas par komisku radību ar lielu degunu. Ķermeņa garums apmēram 70 cm ir pilnīgi kails, bez zvīņām, nav nekādu ornamentu. Zivju pilienu ķermenis ir ļoti līdzīgs bezveidīgai želatīna masai ar skumjām acīm. Viņas deguns ir līdzīgs cilvēka degunam un attīstījies tā lai izturētu spēcīgo dziļūdens spiedienu, vienlaicīgi ļaujot peldēt pa jūras gultni. Šīs sugas īpatņiem nav arī peldpūšļa, lielā dziļumā tas nav nepieciešams. Nav zivs pilienam arī muskuļu, tas peld pa gultni ar atvērtu muti, kurā nokļūst  viņam barība. Visbiežāk šī barība ir planktons. Kas var padarīt zivi pilienu pievilcīgu cilvēku acīs? Viņas rūpes par pēcnācējiem. Viņa uzmanīgi iznēsā ikriņus un bez uzmanības nepaliek arī jau nedaudz paaugusies jaunākā paaudze.

Zivis, kuras guļ

Netālu no Antarktīdas zinātnieki atklājuši zivi, kas iekrīt ziemas jeb pareizāk būtu teikt vasaras miegā. Antarktīdā vasarā ir pats aukstākais gadalaiks. Menca, kuras latīniskais nosaukums ir Notothenia coriiceps guļ apmēram 5 – 6 mēnešus.

foto no http://www.livt.net

Kā ziņo zinātnieki no šis veids līdzīgs ir lāčiem, ežiem un citiem dzīvniekiem, kuri iekrīt ziemas miegā, speciālisti apgalvo, šāds stāvoklis palīdz zivij vieglāk pārvarēt aukstumu, kas polārajā vasarā sasniedz pat okeāna dziļumus. Jau agrāk zinātnieki bija ievērojuši, ka visām arktiskajām zivīm asinīs ir īpaša ķīmiska viela, kura ļauj asinīm palikt šķidrām pat ūdenī, kuras temperatūra ir tuvu nullei. Šīs „antifrīzs” okeāna iemītniekiem pārdzīvot ekstremālos apstākļos aukstumu.

„Spriežot pēc visa, atklātais mencas veids, silto laiku izmanto enerģijas savākšanai un uzkrāšanai, kura lēnām iziesies kad ūdens temperatūra atdzisīs”, – lēš britu zinātnieki

Balāde sevis mierināšanai.

        Kas nezina, lai never muti vaļā,

Kas zina, lai tur muti labāk ciet.

Cik neizsakāmi es priecīgs būtu,

Ja varētu pateikt kā man iet.

Es kādreiz rakstīju “Copes lietām”,

Es biju ideālists jauns un bāls.

Es rakstot nopelnīju dažus latus,

Un tagad tas ir viss mans kapitāls.

Es rakstīju un neko citu,

Es nemaz neskumstu un kādēļ gan.

Es varbūt ieradīšos rīt no rīta,

Un visi būsit parādnieki man.

Imants Ziedonis
Raivo aranžējums

Ieskaties zandartam acīs (2. daļa, makšķerēšana)

Aprīkojums makšķerēšanai ar dzīvo ēsmas zivtiņu.

Zandartu makšķerēm ir jābūt izturīgām, smalkos kātus un tievās aukliņas jāatstāj citām Latvijas zivīm. Ļoti svarīgi ir izvēlēties pareizo makšķeri, ideāli, ja jūsu izraudzītajam kātam ir ieteicamais iemetiena svars ir aptuveni 15 – 40g uz spici un tas ir vismaz 2,40 – 2,70, cits priekšroku dod arī 3 metrus gariem kātiem. Protams, ka izmantot var īsāku kātiņu, bet kuru tests ir apmēram 40 grami. Makšķerei ir jābūt nopietnai, lai neiznāk, ka kāta dēļ jūs zaudējat iespēju kārtīgi piecirst zandartu un pacīnīties ar to. Makšķerēšanai var notikt gan no laivas, gan no krasta. Zandartu ķeršanai man ir lieliski Akaras Zester sērijas spiningi. Tiem piemīt lielisks metiens, pietiekami jutīgi velkot trofeju no Daugavas dziļumiem. Kas manuprāt ir ļoti svarīgi, tas ir rokturis, kas gatavots no korķa. Novembrī negribas ar plikām rokām darboties ap “vēsiem” materiāliem. Tas ir viens no iemesliem kāpēc priekšroku devu Zester sērijas kātiem.

Parasti izmanto divus makšķerkātus, pie tam jāraugās, lai ēsmas zivtiņa atrastos vismaz pusmetru no grunts. Atcerieties, jo tālāk viens kāts no otra atrodas, jo labāk. Ēsmas zivtiņa jāiemet pēc iespējas tālāk.

Auklai jābūt izturīgai, parasti šim mērķim izvēlos monofīlo makšķerauklu, kuras diametrs ir 0,32 – 0,35 mm, protams var lietot arī pīto auklu. Kā jau iepriekš minēju, tad mana izvēle apstājās pie Akaras Ultimate auklas, bet diametru izvēlos 0,20 – 0,22 mm robežās. Zandartu makšķerēšanā pastāv uzskats, ka lietojot metāla pavadiņu samazinās zivju copes. Tāpat ir tiesa, ka manis noķertie zandarti vēl ne reizi nav pārkoduši auklu. Tomēr gadās, ka par zandartiem domāto ēsmu ieinteresējās līdakas, kas arī bez liekas kautrības atstāj aprīkojumu bez āķa, tāpēc tomēr, drošības labad, ieteicams ir lietot apmēram 15 cm garu pavadiņu. 

Pēdējos gados izmantoju AFW (American Fishing Wire) pavadas. Izvēle patiešām iespaidīga, visām makšķernieka gaumēm un vēlmēm.

Zandartu makšķerēšanai var izmantot gan trīsžuburu āķus, gan divžuburus. Āķu izmērs atkarīgs no ēsmas zivtiņas lieluma. Parasti tiek izmantoti āķi no 4 – 1/0 numuram, āķu numerācija minēta pēc starptautiskajiem izmēriem. Ir izmēģināti dažādi āķiem. Kādreiz darbojos tikai ar vienas japāņu kompānijas āķiem, bet te dažas reizes tā iegrābos viņos. Aprunājos ar dažiem kolēģiem, šie jau sen atkoduši firmas šmaukšanos vairs neizmanto, bet priekšroku dod citam japāņu brendam Kujira. Šie āķi gatavoti no augsta oglekļa tērauda, tiem ir ķīmisks asinājums, cena arī pieņemama.

Arī pludiņš zandartu makšķerēšanai jāizvēlas tāds, lai 60 – 80 g ēsmas zivtiņa nespētu to pavilkt zem ūdens. Ļoti labas atsauksmes esmu dzirdējis par bumbierveidīgiem pludiņiem. Šiem pludiņiem ir salīdzinoši liela ūdens pretestība un ēsmas zivtiņa nevar pavilkt zem ūdens. Atsvariņam jābūt tādam, lai pludiņš stāvētu vertikāli, dažkārt labāk atsvariņu pat neizmantot, tas ir tāpēc, lai ēsma ir kustīgāka un zivtiņa peldētu dažādos dziļumos.

Cope, pieciršana un izvilkšana.

“Piesakās” zandarti dažādi, dažkārt tie lēnām iegremdē pludiņu, citreiz tas ienirst uzreiz, ir vietas un reizes, kad pludiņš slīd sāņus. Bet, jebkurā gadījumā makšķerniekam ir jāatbrīvo pēc iespējas vairāk auklas un piecirst vajag tikai tad, kad zivs ēsmu jau aizvilkusi prom. Parasti zandarts saķer ēsmu un peld ar to prom, nopeldējis dažus metrus tas apstājas un uz mirkli izlaiž ēsmu no mutes lai ierītu ar galvu pa priekšu. Piecirtienam jābūt asam, lai āķis kārtīgi iecirstos plēsīgās zivs kaulainajā mutē.

Pēc piecirtiena ir tāda sajūta, it kā āķis būtu kaut kur aizķēries. Nepieciešams zivi izkustināt no vietas, ne vienmēr tas izdodas tik viegli, tomēr izmisīgi tie pretojās tikai no pašas cīņas sākuma, parasti gultnes tuvumā. Pieredzējušie zandartu speciālisti uzskata, ka tad aukla ir jāietin pēc iespējas ātrāk, lai zivs nepagūtu “apdomāties” un nevarētu veikt virāžas un rāvienus. Piecirstajai zivij nedrīkst ļaut iepeldēt siekstās vai ūdensaugos, bet censties to pacelt ūdens virsējos slāņos, jo ieelpojis gaisu tas kļūst pavisam mierīgs un viegli padodas, nu gluži tā pat kā breksis. Protams, zandartus, tāpat kā citas zivis nepieciešams izvilkt ar ķeseles vai gafa palīdzību.

Lielais loms

Uz manis tirgotu vobleri pieteicās lielā zive. Diemžēl zivs suga nenosakāma.

Makšķerēšanas piederumu ieziemošana

       Ja šo makšķerēšanas sezonu esat beiguši un nākamo vēlaties iesākt ar tiem pašiem piederumiem, tad tos vajadzētu kārtīgi pārbaudīt un sagatavoties ziemas “miegam”.

Būtu nepieciešams kārtīgi iztīrīt un ieeļļot spoli. Ieteicams no spoles notīt un uz saivas uztīt savu superizturīgo aukliņu, citādi pavasarī tā trūks kā vecs diegs. To pašu ieteicams izdarīt arī ar pavadiņu auklu. Labas saivas makšķernieks var izgatavot pats. Tās vienkārši ir jāizgriež no cietāka kartona un ar uztītu auklu jānoglabā tumšā vietā, lai neizžūtu, vēlams tālāk no radiatoriem un krāsnīm.

Noteikti noslaukiet savus spiningus un makšķerkātus, it sevišķi teleskopiskos kātus, jo bieži vien smiltiņas un citi gruži ir kā smilšpapīrs. Šādas smiltiņas var izrādīties liktenīgas nākamajā copes sezonā, kad būs ilgi gaidītā cīņa ar Jūsu sapņu zivi.

Atcerieties, kā jūs attieksieties pret savām makšķerlietām, tā arī tie copes laikā attieksies pret jums.

Varu ieteikt meistaru, kurš apkopi, profilaksi un remontu veic ļoti kvalitatīvi un kas ir ne mazāk svarīgi arī godīgi. Ir jau tādi, kas pēc 30 minūtēm paziņo, ka remonts veikts, bet īstenībā labākajā dadījumā bija paņēmis rokās skrūvgriezi un atskrūvējis vāciņu. Bet tas lai paliek uz šo cilvēku sirdsapziņas.  

Ieskaties zandartam acīs (1. daļa)

Pēdējā laikā aktivizējušies ir zandarti. Patiesi iepriecinošas ziņas ienāk no vienas vai otras ūdenskrātuves. Nolēmu nedaudz ieskatīties zandartam acīs. 

Foto no copeslietas.lv

Izmēri, svars un vecums.

Zandarts spēj sasniegt pat 130 cm garumu un 20 kg svaru (pēc ārzemju preses datiem), bet šīs ziņas tomēr ir visai apšaubāmas, jo Austrijas nacionālais rekords ir 18,37kg, Somijas rekords ir 16,5kg, Polijas lielākais zandarts esot svēris 15,6kg, bet Šveices nacionālais rekords ir tikai 10,75kg. Latvijas lielākais zandarts ir noķerts Daugavā, tas noticis ir 2011 gadā, bet rekordista svars ir 11,800 kg. Tāds ir Latvijas rekords zandartu kategorijā. Iespaidīga zivs, vai ne?

Lielie zandarti, kuri ir sasnieguši 6 kg svaru makšķerniekiem “piesakās” ļoti reti. Lomos parasti ir 45 – 70 cm gari īpatņi, kuru vidējais svars ir apmēram 3 kg. Protams, arī par šādu eksemplāru makšķerniekam ir prieks.

Zinātnieki ir secinājuši, ka zandartu mātītes savas dzīves periodā aug ātrāk nekā šīs sugas tēviņi. Visātrāk šīs cēlās zivis attīstās dzīves pirmajos divos – trīs gados. Protams, ka ne visa gada garumā zandarti aug vienmērīgi, jo iestājoties vēsam laikam to augšana noris ļoti lēni, bet iestājoties ziemai zandartu augšanā vispār nav novērojams progress. Vienā ūdenskrātuvē var dzīvot viena vecuma dažāda izmēra zivis. Viengadīgās zivis ir 10 – 25 cm garas, bet trīsgadīgie eksemplāri ir 30 – 40 cm gari. Interesanti, ka zivis, kas dzīvo dažādās ūdenstilpnēs var atšķirties pat par 10 – 20%, viengadīgo zivju garums ir 15 – 20 cm, bet septiņgadīgie eksemplāri ir 50 – 70 cm gari. Viss atkarīgs no ūdenskrātuves barības bāzes, jo vairāk barības, jo ātrāk zivis attīstās. Dzimumgatavību zandarti sasniedz dažādos dzīves gados, to pirmais nārsts var notikt gan otrajā dzīves gadā, gan arī piektajā gadā, kad to ķermeņu garums ir sasniedzis 25 – 40 cm. Interesants šķiet fakts, ka pēc dzimumgatavības sasniegšanas zandarti aug stipri vien lēnāk.

Zandartu ūdenskrātuve – Daugava.  

Labas un interesantas zandartu vietas ir Daugavas baseinā, protams, ļoti daudz kas ir atkarīgs no gultnes reljefa, jo pēdējos gados esmu dzirdējis no daudziem makšķerniekiem, ka vienas sezonas laikā upe vai ezera krasts izmainās līdz nepazīšanai, līdz ar to arī mainās ūdenskrātuves gultne.

Daudzu gadu garumā brīvdienas pavadīju kādā skaistā vietā pie mūsu likteņupes – Daugavas. Parasti izbraucu piektdienas vakaros, lai divas dienas varētu ļauties savam vaļaspriekam – makšķerēšanai. Tur tika noķertas daudzas skaistas zivis, tostarp arī zandarti.

Foto no www.pinterest.fr

Pagājušajā gadā atkal vairākas reizes mēroju tālo ceļu uz savu zandartu vietu, bet no zandartiem ne vēsts. Šajā vietā pārsvarā makšķerēju uz dzīvajām ēsmas zivtiņām. Dažkārt divu – trīs stundu laikā pieteicās skaisti zandarti (sasniegta diennakts norma 5 zandarti), kuru svars bija 1 – 3 kg. Citas plēsīgās zivis šeit pieteicās, bet ļoti reti.

Te kārtējo reizi atbraucu uz savu zivīgo vietu, bet no zandartiem ne vēsts. Tagad te plosās asari, pie tam diezgan smuki 300 – 400 gr smagi. Nākamajā rītā nolēmu, ka jāmaina vieta, arī ēsmas zivtiņas izraudzījos lielākas, bet rezultāts tas pats, tikai asari. Izmēģināju arī visdažādākos vizuļus. Kāds vietējais vīrs deva padomu, lai es braucot vēl pāris km tālāk, zandarti no šejienes esot pazuduši vēl rudenī.

Bet tomēr kur pazuduši zandarti?

Turpinājums sekos

Siekstas akvārijā (2. daļa)

Kā vārīt siekstu?

Akvārijs ir jūtīgs pret apkārtējo vidi, kurā mazākās izmaiņas var radīt neatgriezeniskas sekas tā iedzīvotājos. Tieši tāpēc nepieciešams pareizi apstrādāt siekstu pirms to likt akvārijā. Mūsu gadījumā, ja sakne ņemta no mūsu dabas, tad tā ne vien jāatbrīvo no mizas un puvumiem vai kādiem citiem bojājumiem, bet arī jāvāra. Kāpēc? Šādā veidā nogaliniet visus mikrobus, baktērijas, kukaiņus, kas var dzīvot koksnes sporās, turklāt vārot sakni, izdalās dažādas vielas, kuras nav vēlamas lai nonāk akvārijā. Vēl viens svarīgs aspekts, sausas saknes ūdenī negrimst, tās nepieciešams nostiprināt tā, lai neuzpeldētu vai arī ilgāku laiku vārīt sālsūdenī, lai tas nogrimtu. Pēc izņemšanas no sālsūdeņa nepieciešams to kārtīgi noskalot, jo dažām zivīm kaut mazākais sāls daudzums akvārija ūdenī var izrādīties letāls, piemēram, coridoras dzimtas samiņiem. 

Un tā, ja sieksta „ielien” katlā, tad ņemam sāli, apmēram 300 grami uz litru, izberam to ūdenī un vāram apmēram 6 – 10 stundas, tikai neaizmirstiet pieliet iztvaikojošos ūdeni. Kad jau kādu laiciņu sieksta ir pavārījusies, pārbaudām iespējams, ka tā jau grimst, ja vēl peld, turpinām vārīt. Starp citu, siekstas, kas, atrastas ūdenskrātuvē jau, grimst un tās vārīt sālsūdenī nav nepieciešams, pilnīgi pietiek, ja tā tiks vārīta 6 stundas. Ja sieksta ir atvesta no veikala, tā vienalga ir jāapstrādā, zooveikalos ir sastopamas siekstas, kas paredzētas repīlijām ir apstrādātas ar fungicīdiem, un zivīm tas noteikti nepatiks.

Sieksta krāso ūdeni, ko darīt?

Pēc novārīšanas siekstu drīkst likt akvārijā, bet tās var izdalīt akvārija ūdenī dažādas miecvielas, tāpēc pieredzējuši akvāristi iesaka pēc vārīšanas tās atstāt tīrā ūdenī nu kaut vai uz dažām diennaktīm, šajā laikā jau manīsiet vai sieksta krāso ūdeni, ja traukā ūdens krāsa nedaudz izmainās, tad tas ir normāli, bet ir koku šķirnes, kuras spēj pārkrāsot ūdeni brūnā krāsā. Šādā gadījumā recepte ir viena, mērcējiet siekstu, vēlams tekošā ūdenī vai arī bieži to maināt. Cik tas prasīs laiku atkarīgs no koka šķirnes un izmēriem, bet tas ir jādara, līdz ūdens kļūs gaišāks. Var vēlreiz siekstu novārīt, tas paātrinās ūdens attīrīšanas procesu.

Ja sieksta „neielien” katlā?

Tad vēlams to sazāģēt vairākās daļās, bet pēc apstrādāšanas tās atkal savienot. Var arī tās apstrādāt pa daļām, ja sieksta ir ļoti liela, tad vēlams to apliet ar verdošu ūdeni un noslīcināt ar atsvara palīdzību, bet atcerieties, ka šādā gadījumā, akvārijā  var būt bakterioloģisks uzliesmojums un izlīst visādi mošķi, kas var atstāt iespaidu uz jūsu zivju veselību.

Kā nostiprināt siekstu?

Protams, ka vislabāk būt panākt, lai sieksta nogrimst pati, taču, ja tas nav iespējams, nedrīkst to „atspiest” akvārija sieniņām, jo, kad sieksta samirks, tā uzbriedīs un var radīt pat stikla nevajadzīgu papildus spiedienu uz stiklu, jo sieksta vienkārši var izspiest stiklu un radīt lielas problēmas un nepatikšanas.

Kā nostiprināt siekstu jālemj jums pašam, bet vienkāršākie varianti ir ar makšķerauklas palīdzību piesien pie akmens, var vienkārši sagraut ap siekstu lielākus akmeņus, ir dzirdēts, ka daži ļaudis izveido siekstas apakšā stieni un tad apliek to ar lielākiem akmeņiem, bet nelielām siekstām, iespējams, pietiek, ja apber ar grunti. Var izmantot piesūcekņus, bet šī ir nedroša sistēma, sieksta var katapultēties no vietas un radīt nevajadzīgus pārsteigumus.

Uz siekstas parādās balti plankumi. Ko darīt?

Ja šādi plankumi parādījās pavisam drīz pēc siekstas ievietošanas, tad tas nav nekas briesmīgs, tās ir vienkāršas baltas gļotas, ko samiņi, piemēram, ancistrusi apēdīs, taču ja samiņu nav, tad vienkārši nomazgājiet to zem tekoša ūdens.

Bet ja sieksta jau akvārijā atrodas sen un pēkšņi parādās šādi balti plankumi, iespējams, koks vienkārši sācis pūt, un šis puvums ir bīstams.

Kad ielikāt siekstu saduļķojās ūdens un sāka smaržo pēc sērūdeņraža?

Iespējams esat izmatojis ne līdz galam izkaltušo siekstu, to nepieciešams izņemt un turpināt to kaltēt, ja sieksta ir neliela, tad var ievietot to cepeškrāsnī.

Kā piestiprināt pie siekstas sūnas?

Ļoti bieži siekstas izdaiļo ar sūnām, piemēram, javas sūnu, izskatās ļoti skaisti un dekoratīvi, taču daudzi nemaz nezina, kā pareizi tās sūnas piestiprināt. Šeit ir vairāki varianti, var ar kokvilnas diegu, ar laiku diegs sapūs, bet sūna būs pieaugusi pie siekstas, taču ja nepieciešams pavisam drošs variants, tad var izmantot tievu makšķerauklu, sūna ieaugsies un aukla nebūs vairs redzama, esmu dzirdēji, ka daži akvāristi siekstu piestiprina ar superlīmes palīdzību, šāds variants ir ātrs, bet nav īpaši drošs, jo līme var izdalīt ūdenī toksiskas vielas un tās savukārt var radīt problēmas zivju veselībai.

Mūžīgais mednieks – asaris (4. daļa, nobeigums)

Iestājies ir lapkritis, kad lapas sakritušas ūdenī, asari pametuši savus vasaras mājokļus tagad ir meklējami dziļumos. Šeit ūdens ir mazliet siltāks, jo vēsums nāk no tā augšējiem slāņiem. Bieži vien rudens cope ir daudz rezultatīvāka par vasaras, jo asari koncentrējas un uzturas nelielā zemūdens teritorijā. Pa vasaru asari ir labi uzbarojušies.

Foto no mana arhīva

Rudeņos tāpat ieteicams doties asaru medībās patstāvīgos laika apstākļos. Asari nav pārlieku jūtīgi pret vējiem, bet rudeņos ir nedaudz savādāk. Stiprais vējš saduļķo ūdeni, tādēļ nav ieteicams makšķerēt stiprā vējā, tāpat nebūs panākumu vēl dažas dienas pēc ūdens “nomierināšanās“. Panākumus iespaido arī stiprais lietus, it sevišķi ezeros, kur ietek duļķainais lietus ūdens no strautiem. Vajadzētu nogaidīt dažas dienas līdz ūdens nomierināsies. Siltajās dienās, tā saucamajā atvasarā asari ir ļoti aktīvi, kad panākumus iespējams gūt to vasaras mājvietās.

Ļoti labus panākumus var gūt arī upju grīvās, jo zivis dodas pret straumi uz savām ziemas mājvietām. Lai iestājoties pavasarim tie varētu iznārstot un doties atpakaļ uz jūru. Šādas “ceļojošās” zivis bieži vien sasniedz iespaidīgus izmērus. Jūras līcī viņas pārvietojas lielā ūdens teritorijā, bet savos ziemas mājokļos, tās ir koncentrējušās nelielā teritorijā.

Rudenī, kad dienas ir kļuvušas īsas, labākais copes laiks ir pēcpusdienā, jo no rītiem asari ir mazaktīvi.

Jebkurā gadījumā dodoties uz copi paraugieties ko rāda barometrs. Augsts atmosfēras spiediens, patstāvīgi laika apstākļi – ir garantija veiksmīgai copei.

Ratlini – asaru terminatori

Vēl tagad, sevišķi vecās paaudzes spiningotāji priekšroku mānekļu izvēlē dod dažādiem vizuļiem, bet ignorē voblerus. Iespējams, tāpēc, ka vizuļus viņi uzskata par universālākiem mānekļiem. Ja kolekcijā ir četri – pieci patiesi kvalitatīvi vizuļi tad ir iespējams noķert praktiski jebkuru plēsīgo zivi gan seklās, gan dziļākās vietās. Ar vobleriem ir pavisam savādāk. Lai gūtu apmierinošu lomu ir jābūt vismaz desmit dažādiem vobleriem. Ja, piemēram, uz „Long” tipa lapiņām piesakās vienlīdz labi gan līdakas, gan asari, tad katrs voblers ir paredzēts konkrētai zivij.

Foto no mana arhīva

Uz ratliniem galvenokārt piesakās asari. To var izskaidrot, ka asari nav vienaldzīgi pret mānekļiem, kuriem ir biežas svārstības. Ja būtu iespējams klasificēt visus mānekļus pēc šī parametra, tad asari nav vienaldzīgi pret rotējošiem vizuļiem un ratliniem.  

Ļoti bieži esmu redzējis pats un dzirdējis arī no citiem copmaņiem, kā asari kļūst aizmirsuši jebkādu piesardzību metas pakaļ ratliniem, protams, ne jau katru izbrauciena reizi.

Kāds mans paziņa ir izstrādājis šādu pieņēmumu, jo lielāks māneklis, jo retākas ir copītes. Šo vīri pārliecināt ir neiespējami, parasti skan atbilde: „Man ir 65 gadi un tu mani nemāci”. Taču patiesībā ir pavisam pretēji. Ja asaru vidējais svars ir 150 – 200 grami, tad ratlini kuru garums ir četri cm ir mazs, bet sešus cm garie ratlini ir pašā laikā. Ja ir izdevies uziet asaru baru, tad veiciet eksperimentu un domāju, ka būsiet ar tā rezultātu apmierināts.

Spiningošanas tehnika ar ratliniem ir pavisam vienkārša. Ja asari tusējas ūdens virsējos slāņos, tad auklas ietīšana ir jāveic nekavējoties, taču aukla ir jāiet nevienmērīgi, bet gan ieturot nelielas pauzes. Pauzes laikā spininga spice ir nedaudz jāšūpo, tas ļoti piesaista asaru uzmanību. Savukārt dziļākās vietās ir nepieciešams palielināt vertikālo trajektoriju un auklu ietīt pakāpeniski, ieturot nelielas pauzītes.  

Asari uzbrūk ratlinam bez nekādas sistēmas, taču statistika liecina, ka septiņi no desmit noķertajiem asariem ratlinam uzbrukuši no priekšpuses un sāniem, bet uzķērušies uz priekšējā trīsžubura. Šādi uzķērušai zivij gandrīz nav nekādu iespēju norauties. Uz aizmugurējā āķa asari piesakās ļoti reti. Ir bijuši gadījumi, kad viena metiena laikā uz viena ratlina piesakās vienlaicīgi divi āķi, viens uz priekšējā, bet otrs ir sagrābis aizmugurējo. Kā jau tas ir zināms, tad asari ir skaudīgas zivis, ja viens ir nogrābis kaut ko ēdamu, tad otram vajag to viņam atņemt. Kad uz āķa ir uzķēries asaris, tad nevago uzreiz ietīt auklu, bet jāļauj viņam dažas minūtes vēl papeldēt, tieši tad uzķeras arī otrs asaris, kurš vēlējies savam nāburgam atņemt sagrāmato ēsmu. Ja ratlinam, kā citiem vobleriem būtu trīs āķi, tad droši vien uzķertos arī trīs svītrainie mednieki. 

Asariem ir mazākas iespējas norauties, ja tiek izmantots elastīgs kāts, tāds, kurš ir paredzēts vieglu mānekļu lietošanai. Tāpat būtu ieteicams lietot tievu pīto auklu.

Akara Noisy – ir klasisks voblers, un tāpat kā citas šīs klases ēsmas, aizmugurē stiprinās. Noisy ir trīs izmēri 60, 75 un 85 milimetri. Šīs ēsmas galvenā iezīme ir unikāla, ļoti kvalitatīva, bet savdabīga spēle. Kā jau minēju, tad šo mānekli iespējams izmantot gan horizontālā vasarā, gan arī vertikāli ziemas. Ar vertikālo Akara Noisy spēli zivis sajūt to pat no liela attāluma. Mānekļiem ir dažāds krāsojums gan klasiskais, gan spilgtās un kairinošās krāsās, kas ļauj jums izvēlēties ēsmu, kas ir piemērota visiem zvejas apstākļiem. Papildu efektivitāte ēsma izraisa faktu, ka, piemērojot krāsu ar UV efektu. Akara Noisy būs efektīvs, lai spiningotu plēsīgās zivis (asarus, līdakas un zandartus), kā arī plēsīgās zivis tracinātu un kacinātu ziemā.

Foto no mana arhīva

Vai ir nepieciešams lai māneklis „grabētu”.

Tas ir jautājums, uz kuru nevar sniegt viennozīmīgu atbildi. Ja izanalizētu amerikāņu speciālistu Lari Niksona un Bila Densa teikto, tad grabošo mānekļu piekritēji un pretinieku skaits sakristu, pie tam vairums no spiningotājiem, kas lodītes neņem pa pilnu saka, ka lodītes mānekļa spēli neiespaido, taču savus oponentus viņi uzskata par maziem bērniem.

Pašam man ir grūti izšķirties, būt par „grabošo” vobleru piekritēju vai noliedzēju, taču esmu sapratis, ka piemēram, akustika iespaido zivju uzvedību vairāk, nekā vizuālais efekts duļķainā ūdenī.

Lai būtu skaidrība ir jāveic eksperiments. Jāiegādājas divi identiski vienādi mānekļi, bet vienam no viņiem ir jāveic operācija. Uzmanīgi jāizjauc tas un lodītes ir jāpielīmē ar superlīmi. Es šādu operāciju veicu, rezultātā, pirmajā metienā iemetot „kluso” ratlinu pieteicās skaists asaris, tad vēl daži, bet vēlāk viņš palika Daugavas ūdeņos, aizķērās un nācās atstāt to uz mūžu.

Mūžīgais mednieks – asaris (3. daļa)

Vasaras mēnešos asari jāmeklē vietās, kur ir nogrimušas siekstas, kā arī tās ir aizaugušas. Dienās, kad saule stipri karsē asari dodas uz  nedaudz vēsākām vietām, tie ir jāmeklē dziļumā. Ir novērots, kad vējš pūš uz krastu, tad arī asari labprāt uzturas krasta tuvumā, jo tas sanes asaru iecienīto barību, dažādus kukainīšus un sīkās ēsmas zivtiņas, kuras uzturas baros, jo tā vieglāk ir ieraudzīt plēsoņas un izvairīties no briesmām. No rītiem un vakaros šie bariņi pajūk, taču asari to labi zin, tādēļ rītausmās un vakara krēslās asari uzturas ēnainās vietās, krasta tuvumā.

Foto no mana arhīva

Sevišķi karstās dienās zivis attālinās no krasta, kur ūdens ir vēsāks un barība mazliet aktīvāka. Šeit dziļumā arī paši asari var paslēpties no saviem ienaidniekiem. Zivis ir izvietojušās lielā laukumā, tādēļ ir grūti atrodamas. Bet iestājoties vakaram asaru medības atsākas, jo mazās zivtiņas sekodamas planktonam, dodas tuvāk  krastam.

Mailītes un raudiņas glābdamās no medniekiem bieži vien izlec no ūdens, tādējādi norādīdamas vietas kur meklējami asari. Svešās un lielās ūdenskrātuvēs tieši tāpat makšķerniekam zivju atrašanās vietu nodod kaijas, kas rīko mazuļu medības, tātad asari ir kaut kur tuvumā.

Lieliska vieta kur meklēt lielos asarus ir upju grīvās. Asarim ne sevišķi tīk sāļais jūras ūdens, tādēļ viņš tālu neiepeld, bet šajās vietās ir atrodama lieliska barība. Seklumā asari ir meklējami no rītiem un vakaros, dienas vidū tie meklējami dziļākās vietās, kur ir daudz ūdensaugu.

turpinājums sekos

«Живая Планета»

Šodien Ukrainā, bet konkrēti Harkovā iznāca akvārija žurnāls

«Живая Планета» ("Dzīvā planēta"), kurā publicēts arī mans raksts.

„Rattlin” tipa vobleri pievērš uzmanību plēsīgajām zivīm

Ratliniem ir raksturīgas četras īpatnības no kā tie atšķiras no citiem plēsīgo zivju pievilinātājiem – vobleriem. Tie visi ir grimstošie, tiem nav mēlītes, visi šī tipa vobleri ir grabošie, bet stiprinās nevis priekšpusē, bet gan stiprinās uz mānekļa kupra.

Foto no interneta

Vismaz puse no firmām, kas ražo voblerus, savā sortimentā ir arī Rattlini. Un ne velti, jo kā apgalvo daudzi ražotāji, tad Ratlinu pašizmaksa esot mazākā nekā citiem vobleriem, bet to pieprasījums makšķerēšanas tirgū esot liels. To uzbūve ir pavisam vienkārša, tam ir trapeces forma, iekšpusē divas lodītes, bet ārpusē divi trīsžuburi.

No angļu valodas vārds „Rattling” tulkojams kā skanošais, grabošais. Lai gan tagad daudzi vobleri ir „grabošie”, pat tādi, kas krasi atšķiras no Ratliniem.

Kā jau minēju, tad galvenā Ratlinu atšķirība ir to forma un novirzīta uz augša auklas stiprināšanas vieta. Gandrīz visi ratlini ir sērkociņu kastītes lielumā: garuma un platuma attiecības ir ievērojami mazākas nekā citiem vobleriem, pie tam nedrīkst ratlinus saukt arī par resniem, par cik tā horizontālie gabarīti šķērsgriezumā ir vairākas reizes mazāki.

Proporcijas un nobīdītais auklas stiprināšanas punkts nodrošina tikai ratliniem raksturīgu spēli. Ietinot auklu tas ieņem slīpu stāvokli un veic sīkas vibrējošas kustības. Tā svārstību amplitūda ir mazāka nekā citiem vobleriem, bet svārstību biežums ievērojami lielāks.

Pārtraucot auklas ietīšanu, ratlini, kā jau grimstošie vobleri iegrimst. Varbūt tāpēc nereti ratlinus iedala pie Countdown tipa vobleriem, taču tas nav visai pareizi, tāpēc, ka īstie Countdown sākot auklas ietīšanu kādu brīdi peld gandrīz horizontāli, savukārt ratlini ieslīpi, līdzīgi ūdenī peld tvisteri ar džigāķiem.

Kā plus ir noteikti ir jāpiemin, tas, ka ratlinus ir iespējams tālu aizmest, pateicoties tā aerodinamikai. Pie tam ratlini metiena brīdī ļoti reti „sametas”, kā tas bieži vien notiek ar citiem vobleriem, sevišķi, ja metieni ir jāveic pret vēju.